“Cilvēks, dabas kalps un dabas tulks, var veikt un saprast tiktāl, ciktāl viņš ar savu domāšanu vai praktiskajā darbībā ir saskatījis dabā valdošo kārtību. Vairāk viņš nezina un nevar veikt.” /F.Bēkons/
Empīrisms (sengrieķu valodā empeiria - pieredze) ir filozofiska nostādne, ka visām zināšanām ir jābalstās uz pieredzi. Runājot par empīrisma rašanos, vajadzētu pieminēt grieķu filozofu Epikrītu, kas radīja sistēmu, kuru sauca par Epikrītismu. Epikrīts savas zinātnes teorijas balstīja uz saprāta nojēgumu, apgalvojot, ka maņa ir pastāvīgs un nemainīgs pamatojuma pierādījums. Pats termins “empīrisms”, kā jau iepriekš ir tulkots, ir cēlies no grieķu vārda “pieredze”. “Empīrisms” ir radies arī no vārda empiric, kas nozīmē ārstu, kurš savā darbībā paļaujas un praktisko pieredzi.
Empīrisma mērķis ir: savākt un sadalīt kategorijās objektīvus faktus vai datus par pasauli; veidot hipotēzes un tās izskaidrot; cik vien tas iespējams izslēgt no šī procesa jebkuru cilvēka faktora ietekmi; un izdomāt eksperimentālas metodes, lai pārbaudītu un pierādītu (vai apgāztu) šo datu un hipotēžu patiesumu.…