Tomēr neskatoties uz to, ka ģimene un tuvinieki var sniegt atbalstu sievietei pēcdzemdību perioda emocionālo traucējumu pārvarēšanā svarīgi ir arī medicīnas perosnālam laicīgi pamanīt simptomus, kuri var norādīt uz iespējamiem emocionālajiem traucējumiem un sniegt sievieti un viņas tuvineikiem palīdzību.
I.Barengo un E.Rancāns uzskata, ka viena no galvenājamā lomām pēcdzemdību depresijas laicīgā pazīšanā un ārstēšanā, ņemot vērā jau minēto raksturīgo sākumu grūtniecības laikā, ir sievietes ārstējošajam ārstām ginekologam, kas sievieti novēro grūtniecības laikā, ģimenes ārstam un vecmātei. Turpmākais iznākums atkarīgs no šo speciālistu iejaukšanās efektivitātes.
Visiem viņiem būtu jau grūtniecības sākumā jāapzina iespējamie perinatālās depresijas riska faktori – gan ievācot rūpīgu garīgo traucējumu un ģimenes anamnēzi, gan apzinot psihosociālo risku. Jau grūtniecības sākumā sieviete būtu jāinformē par iespējamām garastāvokļa svārstībām un to saistību ar garastāvokļa traucējumu risku, iedrošinot sievieti nevilcināties meklēt atbalstu un palīdzību.
Atklājot riska faktorus, būtu profilaktiski jāiejaucas, pēc nepieciešamības iesaistot psihologu, psihiatru un/vai sociālo darbinieku. Tiklīdz grūtniecības vai pēcdzemdību periodā novērotas kādas garastāvokļa svārstības, īpaši ja tām pievienojušies miega traucējumi, jaunā māmiņa nekavējoties būtu jāsūta konsultācijai pie psihiatra. Svarīga ir arī aprūpes speciālista sadarbība ar pacientes ģimenes locekļiem, nodrošinot atbalsta vides pieejamību mātei un ģimenes locekļu aktīvu sadarbību un līdzdalību. Protams, tas jādara ar pašas jaunās māmiņas piekrišanu un jāievēro nepieciešamā konfidencialitāte. Turpmākā darba taktika būtu jāveido jau minētā komandā ar iesaistītiem speciālistiem. Ja sieviete izvēlējusies izmantot dūlas atbalstu, būtiski ir sazināties un komandā iekļaut arī viņu.” (Barengo, Rancāns, 2016, 382-383)
…
