Āfrikāņu māmiņa līdz triju gadu vecumam no bērna nešķiras. Dienā viņš ir uzsiets uz mātes muguras, naktī guļ kopā ar māmiņu. Kad sāk staigāt, stingri turas pie māmiņas.
Žurnalists S.Soloveičiks konstatē, ka šajā mājīgajā, siltajā mātes pasaulē bērns jūtas tik aizsargāts no visām briesmām, tik drošs, tik paļāvīgs, ka visas viņa spējas attīstās ļoti ātri, viņš agrāk sāk staigāt, labāk orientējas, agrāk sāk runāt.
Divas zinātnieku grupas, kas 1958. gadā dažādās Āfrikas valstīs neatkarīgi viena no otras veica pētījumus, negaidīti nonāca pie vienāda secinājuma : mazie āfrikāņi pēc visiem attīstības rādītājiem ievērojami pārsniedz eiropiešu divus un trīs gadus vecos vienaudžus. Tika arī konstatēts, ka tajās āfrikāņu ģimenēs, kur bērnus audzina eiropeiski, viņi tik strauji neattīstās.
Bērns ierodas šajā pasaulē ar apbrīnojamu spēju visu uztvert emocionāli. Bērns ir ārkārtīgi atsaucīgs pret savas mātes jūtām. Bērni jau kopš dzimšanas ir emocionāli ļoti uzņēmīgi. Tā kā viņu zināšanu bagāža, protams, ir pavisam niecīga, tad saskarsme ar ārpasauli norit, galvenokārt, jūtu līmenī. Tas ir noteicošais faktors pasaules izzināšanā. Bērns pirmos iespaidus uzņem caur jūtām. Tā veidosies bērna emocionālā būtība, kas noteiks, kādu viņš redzēs šo pasauli, kādus redzēs savus vecākus, savu māju un pats sevi.
Bērniņam atrodoties dzemdē, jau pazīst to cilvēku balsis, kuri par viņu vēlāk rūpēsies. Mātes klusā balss jaundzimušo nomierina, tāpēc viņš var nodoties apkārtējas pasaules pētīšanai. …