Emocionālā kontakta un pieķeršanās ietekme uz personības attīstību

Savu eseju es vēlos iesākt ar vārdiem: “Dievs nevarēja būt visur, tāpēc viņš radīja mātes.”(J. Proverb.)
Mums vienmēr ir patīkami redzēt un kontaktēties ar atraktīviem, zinātkāriem, drošiem cilvēkiem. Mēs viņu sabiedrībā jūtamies labi, ar šādiem cilvēkiem ir interesanti, viņi bieži citus spēj uzmundrināt. Skolotājiem lielākoties bērni, kuri ir droši, zinātkāri, ar pozitīvu attieksmi pret mācībām, citiem klasesbiedriem, ir mīļākie skolēni klasē.
Bet mums ļoti bieži nav vēlēšanās kontaktēties, iedziļināties to cilvēku pasaulē, kuri ir noslēgti, klusi, nedroši, citreiz pat bailīgi. Viņiem nepatīk runāt par sevi, parasti šādi bērni baidās nonākt uzmanības centrā. Tie ir neaktīvi, un viņos nav vēlmes darboties, iesaistīties aktīvos projektos un pasākumos.
Kāpēc viena daļa cilvēku ir līdzjūtīgi, pilni pozitīvas enerģijas, dzīvespriecīgi, bet citi-aizdomīgi, vienaldzīgi, nežēlīgi vai pat agresīvi. Un vispareizākā atbilde ir – visstingrākais un noturīgākais pamats personības attieksmei pret dzīvi, sabiedrību ir būvēts jau agrā bērnībā, sākot ar zīdaiņa vecumu, tas notiek ģimenē, vidē, kurā viņš aug, attīstās.
Arī vienā no amerikāņu rakstnieka Dž.D.Selindžera grāmatām “Uz kraujas rudzu laukā” ir aprakstīta emocionālā kontakta ģimenē un ģimenes locekļu attieksmes citam pret citu ietekme uz personības attīstību. Ģimenē, kurā ir uzaudzis galvenais varonis, nav bijušas vienkāršas, veselīgas attiecības, vecākiem nekad nav interesējusi bērnu iekšējā pasaule, to rūpes vai emocionālās vajadzības. Bērni ir auguši, ikdienā nedzirdot, vienkāršos vārdus: “Es tevi ļoti mīlu”, jo tas jau it kā šķiet pašsaprotami, ka vecāki mīl savus bērnus. Interesanti, ka galvenā varoņa ģimenei ir ļoti bagāta, ārēji perfekta un ar tradicionālām audzināšanas paražām.…