Sena Austrumu leģenda stāsta: reiz dievi nolēmusi radīt Visumu. Viņi izveidojuši zvaigznes, Sauli, Mēnesi, jūru kalnus, ziedus, mākoņus. Pēc tam viņi radījuši cilvēku, un beigu beigās- patiesību. To paveikuši, dievi sākuši prātot, kur patiesību noslēpt tā, lai cilvēks nevarētu to atrast. Dievi gribējuši, lai cilvēks patiesību meklētu visu mūžu.
„Noslēpsim to visaugstākā kalna virsotnē,”- teicis viens.
„Paslēpsim uz vistālākās zvaigznes,” - ierosinājis otrs.
Vēl citi ieteikuši noslēpt patiesību uz mēness vai visdziļākā aizā.
Tad visvecākais un visgudrākais dievs teicis:
„Nē, mēs noslēpsim patiesību cilvēku sirdīs. Viņi meklēs to pa visu pasauli, nezinot, ka tā atrodas viņa sirdī.”
Dieviem izrādījās taisnība. Cilvēks parasti visu lietu atrisinājumu steidz meklēt visapkārt un tikai tad, kad citur to neatrod, sāk dziļāk ieskatīties pats sevī. Šajā ziņā var palīdzēt psiholoģija, jo tā ir visnoslēpumainākā mācība par mums pašiem. Par to kā redzam un izjūtam pasauli, par to, kāpēc izjūtam to tieši tā un ne citādi.
Psiholoģija ir plaša mācība, bet es savā darbā aplūkošu vienu sfēru- emocionālo sfēru.
Dzīve ir interesanta un neparasta. Katra diena mums nāk ar kaut ko jaunu un neparedzamu: jaunas tikšanās, uzvaras, zaudējumi, un daudz kas cits. Katrai dzīvai būtnei ir atšķirīga attieksme pret notiekošo, un to mēs izsakām ar emocijām.
Mans mērķis ir iepazīt tuvāk emocionālo pasauli, pētīt apkārtējo cilvēku emociju izpausmes, mēģināt izprast kāpēc tā un ne citādi. Protams, emociju izpausmi nav iespējams izpētīt pilnīgi, jo cik cilvēku, tik emociju izpausmes.…