Emocijas – psihes regulācijas procesi, kas nodrošina cilvēkam iespēju rīkoties mērķtiecīgi un norāda uz notikušā subjektīvo nozīmīgumu, saistot izziņas procesus ar personības struktūru. Emocijas ir cilvēku un dzīvnieku subjektīvas reakcijas uz iekšējo un ārējo kairinātāju iedarbību. Emocijas akcentē mūsu uzvedībā un redzeslokā visu to, kas var būt nozīmīgs tieši tajā brīdī. Mēs redzam to, ko mēs gribam redzēt. Mēs esam uzmanīgi pret to, kas atbilst mūsu interesēm. Tā arī mēs varam apgūt tikai to, kas piedāvā iespēju mums kaut ko sasniegt ( ar attiecīgu gandarījumu). Mēs brīnāmies, ja realitāte neatbilst gaidītajam ( ir pretrunā ar mūsu ieradumiem ), un priecājamies, ja saskaramies ar kaut ko patīkamu un nepieciešamu. Emocijas izpaužas kā ;
a)ārējās ekspresīvās pārmaiņas mūsu uzvedībā ( mīmika, pantomīmika, runas intonācija utt.);
b)dažāda tipa pārdzīvojumi, ko mēs saucam par prieku, bailēm vai nemieru;
c)pārmaiņas organismā, kuras parasti saistītas ar attiecīgiem emociju nosaukumiem;
d)izziņu zonas pārmaiņas – tā, piemēram, bailes it kā paplašina objektu skaitu, kas var būt bīstami, un prasa no mums nepārtrauktu modrību, sekojot šiem objektiem.
Parasti izdala emociju komunikatīvo, signalizējošo un vērtējuma funkcijas. Tradicionālā emociju sadale pozitīvās un negatīvās ir ļoti nosacīta, tā pat kā emociju dalījums stēniskajās ( mobilizējošās ) un astēniskajās ( demobilizējošās ). Ir zināms ka daudzus cilvēku negatīvās emocijas, tādas kā bailes, šausmas vai dusmas mobilizē daudz vairāk nekā visas pozitīvās emocijas. Galvenās emociju īpatnības ir:
1.Situācijas raksturs,
2.Priekšmetiskums,
3.Nepakļautība tiešai vadībai,
4.Pārslēgšanās uz citiem objektiem,
5.Pārvietošanās laikā un telpā,
Specifiskais emociju veids, kam pievērsta īpaša uzmanība psiholoģijā un psihofizioloģijā, ir stress. Emociju nepārtraukta vispārinājuma procesā veidojas jūtas.…
