Visa mūsu izziņas un priekšmetiskā darbība, visa mūsu dzīve nav iedomājama bez emocijām un jūtām. Mēs nevaram iztikt bez priekiem, ciešanām, dusmām, bez mīlestības un naida. Ir noskaidrots, ka cilvēkam ir pastāvīga vajadzība pēc pārdzīvojumiem un emocionālas piesātinātības. Svarīgs ir arī nosacījums: lai būtu emocionāla piesātinātība, nepieciešami ne tikai pozitīvie pārdzīvojumi, bet arī negatīvie - ciešanas, neapmierinātība. Cilvēkā nepārtraukti mijas pozitīvās emocijas ar negatīvajām.1
Modernajā industrializētajā sabiedrībā svarīgu nozīmi iegūst cilvēka spēja apzināties un izprast savas emocijas. Spēja tikt galā ar emocijām turklāt ir cilvēka garīgās un fiziskās veselības priekšnoteikums. Emocijas ir arī svarīgs faktors cilvēku savstarpējās attiecībās, komunikācijas procesā.
ASV psihologs Daniels Golemans ieviesa jaunu terminu - emocionālais intelekts. Emocionālais intelekts ir personības spēja pazīt, kontrolēt un regulēt savas un arī apkārtējo jūtas, lai veidotu labas savstarpējās attiecības. Pēc viņa definīcijas, emocionālo intelektu var apzīmēt “ar intelektu saistītu emocionalitāti”. D. Golemans atzīst: “Panākumiem nepieciešams vairāk nekā augsts inteliģences koeficients. Kurš spēj veidot labas savstarpējās attiecības, kurš gudri rīkojas ar savām emocijām, sasniedz dzīvē vairāk”.2
Emocionālais intelekts kļūst par nepieciešamību katram indivīdam un sabiedrībai kopumā – izglītot un ieaudzināt, izkopt tikai cilvēkam piemītošo spēju saprast, sajust, paust dažādas emocijas. Emocionālais intelekts parādās kā cilvēciskās dabas fundamentāls princips.
Tomass Likons ir teicis: “Lai pareizi veidotu mūsu attiecības, mums ir jākontrolē mūsu iekāres un kaislības. Lai emocijas liktu prāta kontrolē, ir nepieciešams gribasspēks.” Tieši stipras gribas trūkums bieži ir neveiksmju pamatā gan mācībās, gan citās dzīves situācijās.3…
