Elite ir priviliģēta sabiedrības grupa, kura pārvalda masas. Tās ir ietekmīgas personas dažādos sabiedrības pārvaldes sektoros – līderi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji, kuru rīcība ietekmē noteiktas sabiedrības attīstību vai lejupslīdi. Sabiedrībā valda uzskats, ka elite rīkojas tās interesēs, taču tās rokās ir vara un kontrole un šīs pozīcijas tā cenšas saglabāt radot priekšstatu par sevi kā nepieciešamu pārējiem. Viens no veidiem, kā panākt šo kontroli ir mediju izmantošana, jo tie ir vai nu elites īpašums vai „labvēlības upuris”, kurš materiāli „atbalsta” plašsaziņas līdzekļu izplatīto informāciju, protams, savās interesēs. Mediji ir līdzeklis, kādā tiek pasniegta vajadzīgā informācija, lai veidotu sabiedrisko domu saglabājot elites vēlamās leģitīmās pozīcijas valsts un masu pārvaldē. Jo šo pozīciju saglabāšanai tiek izmantoti mediji, kuros elites pārstāvji cenšas sevi raksturot pozitīvā aspektā. Tādēļ, ka sabiedrībai ir nepieciešama pārliecība, ka šo priviliģēto grupu pārstāvji ir „pārāki” par viņiem un ir tiesīgi ieņemt vadošus amatus, pieņemt nozīmīgus lēmumus un kontrolēt masas.
Šādas priviliģētas grupas ir pastāvējušas visos vēstures posmos, arī mūsdienās, transformējot tikai izpratni par savu nepieciešamību, jo īpaši demokrātijas valstīs. Elites teorija, balstoties uz socioloģijas klasiķa Vilfredo Pareto pieeju izdala valdošo un nevaldošo eliti, kas kontrolē masas, rada priekšstatu, ka tā darbojas sabiedrības interesēs, taču patiesībā manipulē ar tās uzskatiem un rīkojas savu mērķu vadīti. Valdošā elite ir svarīgu lēmumu pieņēmēji – politiskie līderi un valsts institūcijas, savukārt nevaldošā elite ir uzņēmumu īpašnieki, inteliģence un vadītāji – tie, kuri tiešā veidā nav iesaistīti nozīmīgu lēmumu pieņemšanā, taču spēj ietekmēt šo lēmumu pieņemšanu.
Latvijas sabiedrībai par valdošās un nevaldošās elites pārstāvjiem uzskati dalās pozitīvos un negatīvos aspektos un lielu lomu šo uzskatu veidošanā ieņem drukātie mediji, kuri mūsu tirgū pārstāv dažādas sfēras, sākot no zinātniskiem un izglītojošiem periodiskiem izdevumiem, visbeidzot ar „dzeltenās preses” un bezmaksas laikrakstiem. Līdz ar to mediji ir tie, kuri veido priekšstatu arī par elites pārstāvjiem un ne vienmēr no pozitīvās puses. Iespējams, ka tas ir „dzeltenās preses” nopelns, taču ne vienmēr šķietamais un acīmredzamais ir patiesība. …
