Elitārās un masu kultūras raksturojums

Vārds “kultūra” cēlies no latīņu vārda colere, kas nozīmē apdzīvot, izkopt, turēt īpašumā. Kultūra attiecināma uz cilvēka darbību, un tai ir vairākas definīcijas: viena no tām – kultūra ir zināšanas, vērtības, māksla, morāle, likumi un paražas, kas raksturo cilvēku kā sabiedrības locekli; cita – kultūra ir sabiedrības garīgās, sociālās, materiālās un emocionālās iezīmes, kas raksturo konkrētu dzīvesveidu. Kultūru var analizēt kā konkrētas vērtības (idejas par to, kas ir svarīgākais), normas (sabiedrībā valdošie likumi, par kuru neievērošanu draud sankcijas) un artefaktus (materiālā kultūra, kas izriet no kultūras vērtībām un normām).1 Pie tam, tai raksturīgs arī iedalījums materiālajā un simboliskajā kultūrā (arheologi koncentrējas uz materiālās, kamēr kultūras antropologi – uz simboliskās kultūras pētīšanu).
18. un 19. gadsimtā kultūra tika saistīta ar industrializāciju (t.i. nosacīti attīstītākajām rietumvalstīm), tāpēc vienas valstis izrādījās civilizētākas, nekā citas. No kultūras definīcijas tika izslēgts jēdziens “masu kultūra”, un kultūra tika attiecināta uz sabiedrības un politiskās elites vērtībām un darbību, piemēram, mākslu, muzejiem, klasisko mūziku u.t.t. Šajā laikā sabiedrībā dominēja neticība kultūru plurālismam, tāpēc kultūras, kas atšķiras, bija “nekulturālas”.
Mūsdienās šāda teorija tiek noliegta, un pētnieki atzīst, ka visas kultūras ir vienlīdz vērtīgas. Tajā pašā laikā, pēc vairāku teorētiķu domām, var izšķirt:
Augstāko jeb elites kultūru (high culture) – pārstāv elite;
Masu jeb popkultūru (popculture) – pārstāv cilvēku masas.
Gan elites, gan masu kultūra uzskatāmas par subkultūrām.…