Darbs veidots pārsvarā kā galvenā tēla iekšējais monologs, bet protams, ļoti bieži sastopams ir arī dialogs, pavisam reti polilogs.
Stāstījums un tā elementi – pārsvarā tēlojums, jo tika attēloti visi notikumu aspekti un iespējamie varianti, tēlu domas, jūtas, emocijas un sīkas detaļas, tomēr bija vērojamas dažas atkāpes no sižeta – pārsvarā Elzas pēkšņu atmiņu vai secinājumu veidā. Ņemot vērā, ka Elza stāstīja par savu dzīvi pirms cietuma, tātad, par pagātni – var uzskatīt, ka šis romāns ir emocionāls un personisks pārstāts, bet ne primitīvā līmenī.
Redzespunkts - Stāstījums ir stipri subjektivizēts – vērtējošais personīgais viedoklis tika izteikts pārsvarā viscaur darbam, gan no „Es” pozīcijas, kā arī „3. personas” pozīcijas, stāstītājs ir Elza, un visus romāna notikumus lasītājs redz caur viņas acīm un uztveri.
Vēstījuma veids – gan reālistiskais, gan sirreālistiskais, jo varonei patika dzīvot sapņu pasaulē, kas eksistēja blakus skarbajai realitātei, lai gan līdz noteiktam brīdim viņa nevēlējās to līdz galam pieņemt, tādēļ var uzskatīt, ka vēstījums ir arī nedaudz romantisks.
Forma - Sižetu virza iekšējie pārdzīvojumi un tēlojums, kā arī tēlu darbība; secīgums – pārsvarā skats pagātnē; kompozīcija klasiska – ievads, sarežģījums, kāpinajums, kulminācija, atrisinājums ir izkārtoti secīgi un loģiski (kā sarežģījumu izcēlu Elzas un Ķikuļa kunga aprēķina kāzas; kā kāpinājumu – afēra ar Italo; kā kulmināciju es izdalīju Ķikuļa kunga slepkavību). …