Elementārdaļiņas – fizikālās matērijas zināmās sīkākās daļiņas. Elementārdaļiņu jēdziens ir nosacīts, relatīvs, jo būtībā elementārdaļiņas ir sarežģīti fizikāli veidojumi. To liecina tas, ka vairums elementārdaļiņu ir nestabilas. Elementārdaļiņu galvenie raksturlielumi ir masa (izsaka elektronu masās me), elektriskais lādiņš (elementārdaļiņa e vienībās), spins (Planka konstantēs), dzīves laiks (nestabilām elementārdaļiņām). Katrai elementārdaļiņai ir antidaļiņa, kuru apzīmē ar tildi (~) virs attiecīgās elementārdaļiņas simbola. Dažos gadījumos elementārdaļiņa un tai atbilstošā antidaļiņa ir identiskas. Atkarībā no masas elementārdaļiņas iedala fotonos, leptonos (vieglās elementārdaļiņas), mezonos un barionos.
Viens no svarīgākajiem dabaszinātņu uzdevumiem ir noskaidrot, no kā sastāv mums pazīstamā pasaule. Fizikā šo problēmu risina elementārdaļiņu fizika. Kopš senatnes ir pastāvējuši divi atšķirīgi priekšstati par vielām. Aristoteļa fizikā, kurai bija noteicošās pozīcijas līdz pat Dekarta un Ņūtona laikmetam, elementārdaļiņu nav. Aristoteļa fizikā pastāv uzskats par matēriju kā par kaut ko nepārtrauktu, kas aizpilda apkārtējo telpu. Cits tikpat sens uzskats, mūsdienu atomisma mācības pamats, ir sengrieķu dabaszinātnieku Dēmokrita un Leikipa pieņēmums par to, ka vielu struktūra ir diskrēta, ka visas vielas sastāv no dažādiem atomiem, kas nav dalāmi. Atomi un molekulas ir pirmās tajā laikā pazīstamās elementārdaļiņas. 19. gs. beigās angļu fiziķis Džozefs Džons Tomsons atklāja elektronu, bet 20. gs. 30. gados noskaidrojās, ka pastāv arī kodoldaļiņas – protoni un neitroni. …
