Vācijā skaitļotāju būve neieguva lielus mērogus un vairāk saistās ar vienas personas vārdu - Konrādu Cūzi. Izdomājis metodiku darbam ar bināriem skaitļiem, Cūze kopā ar draugu Helmūtu Šreieru 1938. gadā no pašdarinātiem mehāniskiem elementiem uzbūvēja skaitļotāju Z1. Tam vajadzēja izpildīt izgaismotā fotofilmā izsistu caurumiņu norādītās darbības. Skaitļotājs strādāja slikti. Arī nākamais modelis Z2 bija nedrošs.
II pasaules kara beigās jau bija radīta virkne lielas elektriskas jaudas un izmēru skaitļotāji, kuru ātrdarbība vēl bija nepietiekama. Tālāka skaitļotāju mehāniska paplašināšana nesolīja panākumus. Tāpēc 1942. gada augustā Moklijs un Ekerts izstrādāja priekšlikumus par ātrdarbīga kompjūtera izveidošanu, izmantojot elektronu lampas, tādējādi aizsākot pirmās elektronisko skaitļotāju paaudzes izveidošanu. Taču elektronu lampām piemita arī virkne trūkumu: tās aizņēma daudz vietas, izdalīja daudz siltuma un bieži kļuva darboties nespējīgas. Tas radīja nepieciešamību veidot jauna tipa pārslēdzējus.
Atšķirībā no Cūzes vienpatnīgajiem darbiem Berlīnē, angļu projekti II pasaules kara laikā tika atzīti par visaugstākās prioritātes darbiem. Tie tika realizēti projekta “Ultra” ietvaros, kura mērķis bija atrast iespējas atšifrēt slepenos vācu ziņojumu kodus. Šīs mašīnas strādāja pēc “mēģinājumu un kļūdu metodes”, pārlasot visas iespējamās vācu koda kombinācijas, līdz radās kāds sakarīgs fragments. 1943. gadā darba grupa jau uzbūvēja daudz varenāku ierīci. Elektromagnētisko releju vietā tai bija 2000 vakuuma elektronu lampas. Šo mašīnu nosauca par Kolosu. Kaut arī vakuuma lampu pielietošana bija solis uz priekšu (paaugstinot ātrdarbību), Koloss bija tikai specifisku uzdevumu veikšanai paredzēta mašīna. …
