Cilvēkam nepieciešama pārtiku – organisma „kurināmais”, nepieciešama arī mehāniskā enerģija, ko dod dažādas mašīnas, strādājot cilvēka vietā, nepieciešams siltums telpu apsildei, ēdiena gatavošanai, nepieciešama elektrība telpu apgaismošanai.
Mūsdienu cilvēks nevar iedomāties dzīvi bez elektrības. Skals un petrolejas lampa mūs vairs neapmierina. Elektrība ir nepieciešama transportā un ražošanā. No elektrības protam iegūt gan gaismu un siltumu, gan mehānisko enerģiju. Mūsdienu sadzīve bez elektrības šķiet vairs nav iespējama. Ledusskapis, televizors, radio, mūzikas centri, datori, telefoni un citas sadzīvē nepieciešamas ierīces nevar darboties bez elektrības.
Šīs pētnieciskais darbs ir par elektrību un tās ieguves veidiem, dziļāk tiek pētīti vēja ģeneratori. Energoresursu ierobežojums un klimata pārmaiņas padara šo tēmu ļoti aktuālu.
Darba mērķis:
Pētījuma veikšana par vēja enerģijas ieguves iespējām un tās izmantošanu Latvijas teritorijā.
Darba uzdevumi:
1.Apkopot informāciju par elektroenerģijas ieguves veidiem
2.Veikt pētījumu par elektroenerģijas ieguves iespēju no vēja enerģijas.
3.Noskaidrot vēja ģeneratoru uztādīšanas izmaksas un izmantošanas perspektīvas Latvijā.
Atcerēsimies – cilvēkam nepieciešama pārtika, mehāniskā enerģija, siltums, gaisma - to visu viņam sniedz elektrības izmantošana!
Leģendas vēsta, ka elektriskās parādības atklāja gudrākais no gudrākiem, senās Grieķijas domātājiem, Taless, kas dzīvoja vairāk nekā divus tūkstošus gadus atpakaļ. Jau tajos laikos, sengrieķu pilsētas Magnēzijas apkārtnē, ļaudis atrada jūras krastā akmentiņus, kas pievilka vieglus dzelzs priekšmetus. Šīs pilsētas vārdā tos nosauca par magnētiem (no turienes arī cēlies vārds magnēts).
Taless atrada arī citus, ne mazāk noslēpumainus akmentiņus, pie tam vēl skaistus un vieglus. Šīs pievilcīgas jūras dāvanas nepievilka, kā magnēti, dzelzs priekšmetus, bet viņiem bija ne mazāk izzināmu īpašību: ja tos noberza ar vilnas lupatu, tad pie tiem pielipa pūciņas, viegli koka gabali, zāle. Tādus akmentiņus, ko izmet jūras viļņi, mēs pašlaik saucam par dzintariem. Sengrieķi dzintaru sauca par elektronu. No šejienes arī cēlies vārds elektrība.
Bet ne sengrieķi, ne citi domātāji un filozofi daudzu gadsimtu laikā nevarēja izskaidrot dzintara un stikla pievilkšanas īpašību. XVII gadsimtā vācu zinātniekam Otto Gerikem izdevās radīt elektrisko mašīnu, ar kuru no sēra izgatavotas lodes, ieguva dzirksteles, kuru dūrieni varēja būt pat sāpīgi. Tomēr „elektriskā šķidruma” noslēpumu atrisinājums, kā tolaik dēvēja šo elektrisko parādību, netika tad atrasts.…
