Ekspresionisma pamatpazīme ir disonējošs (nesaskanīgs) raksturs un vispārīgs saasinājums.
Komponisti aizvien biežāk savos skaņdarbos sāka izmantot disonansi, ko gadsimtiem ilgi uzskatīja par „sliktu skaņu”, bet ekspresionismā tā tika atzīta par līdzvērtīgu konsonansei. Šāda veida mūzika ir atonāla.
Ritma organizācijā sastopama bieža taktsmēra maiņa un vairāku taktsmēru vienlaicīgs skanējums (polimetrija). Tam pretēju efektu rada pārspīlēta ritmiskā vienveidība – ļoti bieži lietots ostinato. To visu pastiprina arī ļoti asi dinamikas pretstatījumi, ekstrēmu reģistru lietojums (ļoti augstu – ļoti zemu) un orķestra skaņdarbu griezīga instrumantācija. Ekspresionisma mūzikā skaidri dzirdama vairīšanās no melodiskām frāzēm, to vietā saklausāma stūrains, ass intervāls.
Lai izteiktos ekspresionisma valodā, tika meklēti jauni paņēmieni. Tā Arnolds Šēnbergs 1920. gadā izgudroja dodekafoniju (grieķu dōdeka `divpadsmit` un phōnē `skaņa`), kuras mērķis bija aizstāt zudušo tonalitāti. Tās pamatā ir atziņa, ka visas 12 hromatiskās skaņas ir līdztiesīgas. Lai novērstu jebkādu atsevišķu skaņu izcelšanu, tā var skanēt tad, kad izskanējušas pārējās 11. Šādu 12 skaņu rindu sauc par sēriju. …
