Ekspresionisms īpaši spilgti attīstījās 20. gadsimta sākumā Vācijā. Virziena nosaukums netika dots noteiktai mākslinieku grupai, bet attiecās uz konkrētu parādību, proti, uz radniecīgu uzskatu izpausmi vai līdzīgu izteiksmes līdzekļu izmantošanu, kas sastopama pat savā starpā nesaistītu gleznotāju darbos.
Ekspresionisms veidojās, noliedzot prātam aptveramo un uzsverot iracionālo (prātam neaptveramo, neloģisko). Ekspresionisma darbos bieži izpaužas dramatisms, pat traģiska dzīves izjūta un personiski pārdzīvojumi. Mākslinieki, lai paustu savu protestu pret 20. gs. sākuma kapitālisma nežēlību, pieaugošo militārismu un šovinismu, savos darbos ar deformācijas līdzekļiem centās maksimāli uzsvērt neglītumu, šausmu izjūtu.
Ekspresionisma izpausmes formas bija ļoti daudzveidīgas un neiekļāvās noteiktā stilistiskā kopumā. Katrs ekspresionists personiski izvēlējās modernistisko virzienu izteiksmes līdzekļus, lai vai nu ar krāsu plūsmu, vai sakāpinātu lineārismu1, vai ar attēlojamo tēlu izraisītās šausmu izjūtas palīdzību ierautu skatītāju tajā psiholoģiskajā atmosfērā, kas ietekmējusi autoru. Ekspresionisti veidoja stāstošas, informatīvas gleznas, lai ar to palīdzību informētu ne tik daudz par faktiem, kā par cilvēka garīgās dzīves izpausmēm, par kapitālisma pretrunu radītajiem psihiskajiem kropļojumiem un to sekām.…
