Ekspresionisms (no lat. expressio - izteiksme) ir mākslas kustība, kas radās XX gs. sākumā Vācijā. Virziena nosaukums netika dots noteiktai mākslinieku grupai, bet attiecās uz konkrētu parādību, proti, uz radniecīgu uzskatu izpausmi vai līdzīgu izteiksmes līdzekļu izmantošanu, kas sastopama pat savā starpā nesaistītu gleznotāju darbos. Ekspresionisma mākslai raksturīga realitātes izkropļošana ar nolūku radīt emocionālu efektu. Ekspresionisma mākslā tēlojuma vienīgais objekts ir autora iekšējais pārdzīvojums, iekšējās sajūtas. Galvenais tā mērķis ir mainīt pasauli. Ekspresionistu darbiem raksturīga kāpināta izteiksmība, kuras veicinātājs ir gan subjektīvs, gan sociālu iemeslu izraisīts pārdzīvojums. Ekspresionisti neatsacījās no cilvēku tēlošanas un sižetiskām situācijām, bet buržuāziskās sabiedrības kritiku pauda, ar deformācijas līdzekļiem maksimāli uzsverot neglītumu, tādējādi celdami neglītā kategorijas nozīmi XX gs. estētikā. Pēc ekspresionistu domām, mākslai nav jābūt skaistai, tai vienīgi jādod māksliniekam iespēja sevi pašizteikt. Mākslinieks ekspresionisma mākslā līdzinās pravietim, kam piemīt spēja saskatīt lietu īsto būtību. Ekspresionisms - pēc dažādiem kritērijiem - ilga no aptuveni 1905. gada līdz aptuveni 1925. gadam. Visspilgtāk tas izpaudās vācu mākslā. Filozofiskā ziņā šim virzienam tuva ir F. Nīčes filozofija, psiholoģiskā - Z. Freida uzskati par seksualitāti.
Literatūrā ekspresionisms visspilgtāk izpaužas dzejā un dramaturģijā. Autoram svarīgi lasītājā radīt trauksmes sajūtu, tiek atainota deformēta pasaule un galējas emocijas (no šausmām līdz ekstāzei). Literatūrā ekspresionisms visspilgtāk izpaudās Vācijā. Nozīmīgākie ekspresionisma autori ir Georgs Kaizers, Ernsts Tollers, Gotfrīds Benns, Francis Verfels, Valters Hāzenklēvers, Kazimirs Edšmits. Ekspresionisti gribēja katrā cilvēkā atrast tīro cilvēcību - un ne tikai atrast, bet to glābt un kāpināt. Gluži dabīgi, ka šī tieksme radās taisni tai laikmetā, kad cilvēcībai visrupjāk tika pāri darīts. Ekspresionismu varētu nosaukt par 20. gadsimteņa romantismu.
Praktizējošais ārsts un vēlāk apšaubāmu dzejnieka slavu ieguvušais Gotfrīds Benns savu agrīno dzejoļu pamatā liek modernā cilvēka pārvēršanos lietā. Viņš šo pārtapšanu lietā izteicis ar nepārspējamu asumu un brutalitāti dzejolī „Skaistā jaunība”:
Ilgi niedrājā nogulējušas meitenes mute izskatījās tik apgraužļāta.
Kad atvēra krūšu kurvi, parādījās barības vads vienos caurumos.
(..) Pārējās žurkas pārtika no aknām un nierēm,
dzēra aukstas asinis un skaisti bija pavadījušas savu jaunību...
Ekspresionistu paaudzei nozīmīgs bija vēstures nogrieznis: Pirmais pasaules karš, kuru daudzi no viņiem savos darbos jau bija pareģojuši un kuram daudzi jaunie dzejnieki krita par upuri.
Latvijā. Latviešu literatūrā ekspresionisma iezīmes parādās Pētera Ērmaņa, Andreja Kurcija, Linarda Laicena, Jāņa Sudrabkalna darbos. Pētera Ermaņa koncentrētajā, ekspresīvajā grāmatā "Lietuvēna laikā" gandrīz visi 1919.-1921. gadā rakstītie stāsti ir lielgabalu uguns apspīdēti, granātu šņākoņu un neapmierinātā zvēra rūkoņas pilni. Viņa mazo, 20. gadā iznākušo grāmatiņu "Es sludinu", mēs varam uzskatīt kā ekspresionisma katehismu; tur pusnaktīgā ekstāzē aizšalc vai visas ekspresionistiskās atziņas. Jau grāmatiņas ļoti neglītais ietērps un lētais papīrs aizrāda, cik lielā mērā šī stila pārstāvji sveši sistemātiskiem meklējumiem.…
