Ievads.
Pašlaik daudzu ekonomikas valstu lielākā problēma ir atrast savu vietu pasaules starptautiskajā darba dalīšanā. Daudzos gadījumos tas nozīmē eksporta struktūras paplašināšanu, it sevišķi uz attīstītajām valstīm. Dažas bijušās Padomju Savienības valstīs ir šauri specializējušās tikai nedaudzu produkcijas veidu ražošanā. Latvijai lielākās problēmas sagādā rūpniecības preču sliktā kvalitāte un zemā starptautiskā konkurētspēja.
Daudzas valstis grib iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO), kuru līdzdalība spēj sekmēt valsts ekonomiku, paplašināt preču un pakalpojumu noieta tirgus, kā arī labas partnerattiecības ar eksporta un importa tirdzniecības valstīm. Latvija PTO dalībvalsts ir kopš 1999. gada. Līdz ar to šobrīd Latvijas ārējās tirdzniecības politika tiek saskaņota ar ES un PTO politiku.
Latvijas Republikas IKP pieaugums cieši saistīts ar eksporta un importa attīstību un to savstarpējām attiecībām. Saskaņā ar to šo kursa darba mērķis ir izpētīt eksporta un importa iespējas Latvijā un itsevišķi koksnes un tās izstrādājumu eksports un imports, un izstrādāt secinājumus un sniegt priekšlikumus. Šī mērķa sasniegšanai darba autors ir izvirzījis šādus uzdevumus:
- izpētīt eksporta un importa dinamiku;
- izpētīt eksporta un importa apgrozījumu pa valstīm;
- izpētīt Latvijas preču eksportu un importu (1998- 2002 gados);
- izpētīt pakalpojumu eksportu un importu;
- izpētīt koksnes un tās izstrādājumu eksportu un importu.
Koksne un tās izstrādājumi aizņem pirmo vietu Latvijas preču eksportā, neskatoties uz to pastāv arī koksnes imports. Kursa darba tēmas pētīšanai tiek ņemti 5 gadi (no 1998 līdz 2002), jo 1998. gadā notika Krievijas krīze, pēc kura bija ekonomikas kritums daudzas valstīs.
Izpētot šo tēmu tiek analizēti statistiskie dati no Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas izdotiem ziņojumiem par Latvijas tautsaimniecības attīstību.
1.Ārējas tirdzniecības raksturojums.
Skotu ekonomists un filozofs Ādams Smits ir starptautiskās tirdzniecības teorijas pamatlicējs. Viņš uzskatīja, ka starptautiskā preču maiņa ir visu valstu bagātības avots, jo tā dod iespēju paplašināt specializāciju un labāk izmantot katras valsts ekonomiskos resursus. Valstīm ir jāeksportē preces, kurus ražošanā tām ir absolūtas priekšrocības, bet savukārt jāimportē tās preces, kuru ražošanā šo absolūto priekšrocību nav .
Galvenie kritēriji, kāpēc valstis savstarpēji tirgojas ar precēm un pakalpojumiem:
1. Ekonomisko resursu (dabas, cilvēku resursu, kapitāla) sadales nevienmērīgums starp valstīm. Ir būtiska atšķirība dažādu pasaules valstu nodrošināšanā ar ekonomiskajiem resursiem.
2. Ekonomiskā efektivitāte – daudzveidīgo preču ražošana dažādās valstīs ir atšķirīga. Piemēram, Japāna daudz efektīvāk var ražot tādas preces, kurās nepieciešams izmantot augsti kvalificētu darbaspēku .
Absolūtās priekšrocības nozīmē ražot vienā valstī kādu preci ar daudz mazākām ražošanas izmaksām nekā citā valstī.
Absolūtas priekšrocības nosaka:
Valsts ģeogrāfiskais stāvoklis ,
Klimatiskie apstākļi,
Dabas un darba resursi,
Kapitāls un ražošanas tehnoloģija .
Ja kādai valstij šādu priekšrocību nav, tad ir salīdzināmās priekšrocības. Salīdzināmā (relatīvā) priekšrocība ir valstij, kurai alternatīvas izmaksas kādas preces ražošanā ir mazākas nekā citām valstīm.
…
