Skiaistākais gotikas piemineklis Rīgā un viens no skaistākajiem visā Baltijā. Gotikai raksturīga tiekšanās uz augšu, uz debesīm, pēc kaut kā pārlaicīga, tā vairs nav romānikas stila smagnējā celtne, bet ir viegla un gracioza, ar plašumu un gaismu, tāpēc tai ir lieli logi ar smailarkām un krāšņām rozetēm.
13.gs. vieta, kur tagad atrodas Pētera baznīca, bija pilsētas centrālā daļa, ko Smilšu ceļš savienoja ar Rīgas ostu, netālu atradās arī pirmais tirgus.
Pētera baznīca pirmo reizi minēta 1209.g., sākotnēji tā ir tirgotāju baznīca, iespējams, arī sapulču zāle. 15.gs. celtne tika papildināta, uzceļot altāra daļu, pakāpeniski baznīcu pārveidojot par trīsjomu baziliku, uzmūrējot velves, kas ir lielākais mūra celtņu krāšņums.
Pētera baznīca bija Rīgas pilsētas draudzes galvenais dievnams un līdz ar to, pēc viduslaiku tradīcijām, simbolizēja pilsētas varenību. Sv. Pētera baznīca pirmo reizi vēstures liecībās minēta 1209. gadā, bet tā nodegusi. XIII gs. beigās jau pastāvējusi jauna mūra baznīca ar halles tipa trīsjomu draudzes zāli, apsīdu [altārdaļas noslēgums pusapaļa vai daudzstūraina izvirzījuma veidā] un brīvstāvošu torni. Baznīcas ēka pārdzīvojusi vairākas pārbūves, kas visbūtiskāk izpaudās XV gadsimtā, kad Rīga ietilpa Hanzas pilsētu savienībā [Vācijas tirdzniecības pilsētu savienība XIII – XVII gs. ārējās tirdzniecības nodrošināšanai]. Jau XV gs. sākumā Hanzas savienības pilsētās bija izveidojies savs priekšstats, kādai jābūt reprezentablai pilsētas baznīcai. XIV gadsimtā, kad sakrālo celtņu altāra daļas izveidē parādījās plaša lokveida apeja (deambulatorijs) ar kapelu vainagu, pārbūvēja arī Sv. Pētera baznīcu. Arī rīdzinieku priekšstatos modernai baznīcai bija jābūt trīsjomu bazilikai ar šauru šķērsjomu un monumentālu altāra daļu. Rezultātā, pēc līdzības ar Rostokas Sv. Marijas baznīcu, Sv. Pētera baznīca izveidojās par trīsjomu baziliku ar 30 m augstu vidējo jomu un piecu kapelu vainagu, kas papildina altāra daļu.
Ēkas ārējās būvformas ir svinīgas, tajās labi saskatāmas gotiskās celtniecības konstrukcijas, kam raksturīgs sienu sadalījums nesošajos un aizpildošajos posmos. Iekštelpu būvformām raksturīgs uzsvērts vertikālisms, tiekšanās augšup. Slaidie profilētie piloni [taisnstūra griezuma masīvi stabi, kas balsta ēkas segumu] nes smailloka arkas, piešķirot celtnei šķietamu gaisīgumu. Iekštelpu greznums ir ribu velves, kuru ribojuma nervīrās saskatāmi četri zvaigžņu raksta varianti.
It īpaši grezns šā raksta variants redzams 20. travejā [ar velvi pārsegta telpas daļa starp balstiem], kur ornamentālo zīmējumu veido divas viena otrā iekļautas četrstūra zvaigznes, ko papildina nervīru tīkls, kas atgādina latviešu tautas ornamenta skujiņas motīvu.
Gotikā liela uzmanība tika pievērsta torņu arhitektūrai. Pētera baznīcas torņa vēsture ir gana saistoša. Tā celtniecība tika aizsākta 1456.g., pabeidzot 1491.g. Tornis bija 136 m augsts, smailes galā bija lode, kas kalpoja par dokumentu krātuvīti, un gailis, kas Eiropas tradīcijās sastopams jau kopš viduslaikiem, kalpojot ne tikai par vējrādītāju.…
