Cilvēks dzīvo pasaulē un ir nesaraujami ar to saistīts. Cilvēka esamība nav iedomājama bez ārēju apstākļu ietekmes, cilvēks veidojas attiecībās ar ārpasauli. Tāpat cilvēki dzīvo noteiktā laikā un apzinās, ka tas priekš viņiem nav mūžīgs, ka ir atvēlēts dzīvot tikai kādu niecīgu daļu nebeidzamajā laika plūdumā. Tāpēc cilvēka esamība nav iedomājama bez satraukuma un bailēm, ko izraisa domas par neesamību, izbeigšanos un galīgumu. Jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo tuvāk nāvei viņš atrodas. Bet nāves apziņa raisa domas par dzīves jēgu. Kāpēc mēs dzīvojam? Kam mēs dzīvojam? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, filozofi – eksistenciālisti – Martins Heidergers, Žans Pols Sartrs, Albērs Kamī, Karls Jaspers saistīja cilvēku eksistenci ar tādiem jēdzieniem kā izvēle, brīvība, absurds un robežsituācija.
Brīvība, atbildība, izvēle
Cilvēka esamības būtiskākā izpausme ir brīvība, caur ko cilvēks realizē sevi, veido savu būtību. Ja cilvēks ir brīvs, tad viņš ir atbildīgs par sevi, par savu izvēli un savu rīcību. Tā kā eksistenciālisti atzīst, ka Dieva nav, tad nav arī nekādas universālas vērtības, kas varētu ierobežot cilvēku. “Cilvēks veidojas tāds, kāds vēlas būt… Cilvēks ir vienīgi tāds, par kādu viņš kļūst…Cilvēks ir par sevi atbildīgs …Cilvēks ir notiesāts būt brīvs, jo iemests pasaulē, viņš ir atbildīgs par visu, ko dara… …
