Eksistenciālisma iezīmes Andreja Upīša noveļu krājumā "Kailā dzīvība"

Andrejs Upīts (1877- 1970) latviešu literatūrā ir pazīstams gan kā lielo epikas tipu- romānu, gan arī īsprozas- stāstu un noveļu autors. Lai arī rakstnieks vislielāko atzinību ir guvis kā romānu autors (1943. gadā Andrejam Upītim piešķīra Tautas rakstnieka goda nosaukumu par romānu “Zaļā Zeme”), tomēr literatūrkritiķi un citi literatūrzinātnieki visaugstāk vērtē Andreja Upīša ieguldījumu īsprozas, konkrētāk- noveles žanrā. G. Berelis A. Upīti ir nosaucis pat par sociālpsiholoģiskā un sociālkritiskā stāsta meistaru. Par vislielākajiem daiļrades sasniegumiem tiek atzīti noveļu krājumi “Aiz Paradīzes vārtiem” (1922) un “Kailā dzīvība”(1926). A. Upīša noveļu sižetus veido cilvēka rakstura iekšējās pretrunas un vājības, bet vienlaikus autors rāda arī sabiedriskās dzīves konfliktu ietekmi uz cilvēku.
Noveļu krājums “Kailā dzīvība” sastāv no desmit novelēm par dzīvības un nāves tēmu. Tās sarakstītas laikā no 1922. līdz 1926. gadam. Katras noveles vēstījumu autors koncentrē ap vienu varoni un vienu problēmu. Kā piemēram, noveles “Kailā dzīvība” centrā ir jaunais, dedzīgais Adrians, kurš tiek apsūdzēts valsts nodevībā, un, cietumā nonākdams, apjauš mūžīgo eksistenciālo jautājumu nozīmi. Novele “Klemansa Perjē nāve” vēsta par pašapmierinātā eksistencē ieslīgušā tirgoņa Klemansa Perjē dzīves vērtību paradigmas pārmaiņām, ieslodzījuma un spīdzināšanas dēļ. Savukārt, sociālpsiholoģiskās noveles “Rožu slepkava” centrā ir mākslinieka dvēseles pārdzīvojumi sabiedrības noteikto normu ietekmē. Visas noveles ir reālisma virzienam piederīgas, tomēr autors tajās risina eksistenciālus jautājumus, tādēļ novelēm ir arī eksistenciālisma virzienam raksturīgas pazīmes.
Eksistenciālisms (lat. Existentia- eksistēšana) vispirms radās filozofijā, kur eksistēšanu (indivīda garīgo dzīvi) pretnostatīja esamībai, tas ir, reālajai sabiedrības dzīvei (dāņu filozofa S. Kjerkegora viedoklis).…