Eksistenciālisma filosofijas pārstāvji un viņu idejas Francijā un Vācijā

A.Kamī absurdā estētika, esejas un dramaturģija
To, kā Albērs Kamī izprot eksistenciālismu ir uzrakstīts viņa darbā „Mīts par Sīzifu”. Sīzifs veļ kalnā akmeni un, tiklīdz akmens ir sasniedzis kalna galu tas noripo atpakaļ. Viss jāsāk no jauna. Nav nekādu cerību, ka darbs kādreiz varētu vainagoties panākumiem. Tā ir absolūti absurda situācija, taču Sīzifs pieņem šo situāciju; viņš izvēlējas dzīvi un dzīvojot rada jēgu; šo savu jēgu viņš var piedāvāt citiem. Līdz ar to važas un absurds var pārtapt par brīvību. Cilvēks ir brīvs.
Cilvēks rada ik brīdi, eksistence ir radīšana. Jā, eksistence ir absurds, tā ir Sīzifa situācija, taču šajā absurda situācijā cilvēks var līdzināties arī Prometejam.
Albērs Kamī savos uzskatos ir konsekventāks. Pēc viņa domām, nav nekā tāda, kas dievu pamestajā pasaulē varētu iegrožot cilvēka brīvību. Brīvība ir patvaļa. Pasaulē, kurā nav dieva, t.i., absolūtu vērtību atļauts viss.
Viņš, viens no 20.gs. lielākajiem humānistiem, visu savu dzīvi ir veltījis tieši saspringtiem patiesas cilvēcības meklējumiem, ir vēlējies padarīt cilvēku brīvu. Kamī grib no jauna atrast un apliecināt cilvēku, grib apliecināt viņa „dievišķo dabu”.
Vēlīnajā daiļrades posmā Kamī noraida ētisko relatīvismu, patvaļu. Viņa otrajā lielākajā filozofiskajā darbā „Dumpīgais cilvēks” (1951) vergs saceļas pret savu kungu.
Kamī nebaidās mest izaicinājumus Sartram, apšaubīt vienu no viņa filozofijas pamattēzēm – „eksistence ir pirms būtības”.

…