Katrs indivīds lielākā vai mazākā mērā akli cer, ka viņa dzīvotā dzīve ir viņa paša dzīve, kuru viņš, nevis kāds cits var ietekmēt, vadīt un reizē arī dzīvot. Ne jau vienmēr šī cerība ir piepildījusies, tādēļ kas cilvēkam ir svarīgi – cerēt vai būt?
Laikam jau būt, taču ne vienmēr šī būtība ir pilnībā izmantota, lai esot tā būtu arī būtības vērta. Lai cilvēka būtība būtu kaut kā vērta, tai ir jābūt estētiskai, tātad – skaistai.
Rūpēties par skaistu dzīvi nozīmē apgūt dzīves mākslu, tas ir, nevis vienkārši nodzīvot dzīvi, sekojot inerces likumam, bet gan ņemt rokās savu eksistenci un apzināti padarīt to par izstrādes priekšmetu.
Šajā eksistenciālajā dzīves mākslā ētika sākas ar paša indivīda stāju un izturēšanos, lai strādātu pie savas dzīves un kopā ar citiem – pie sabiedriskās kopdzīves.
Eksistences estētika var izvērsties tikai tur, kur indivīds spēlē iesaista pats savu varu un līdz ar to prot nodrošināt sev brīvības telpas. Pašvaras jēdziens figurē kā pirmais eksistences estētikas aspekts, kā citas varas, pašreflektētas varas jēdziens, tas ir, tādas varas, ko patība (le soi) attiecina uz sevi, reflektēti izmanto un prot vērst uz āru, vērst pret heteronomo1 varu aizgādnību. Tā ir cita augstāka varas tipa ieviešana, ļaujot gūt varu pār varu, kas ir vienīgā iespējamā un jēdzīgā “supervara”. Ja vara izpaužas kā iespējas uz kādu vai kaut ko iedarboties, tad tā var izpausties arī kā pašas varas ietekmēšana. Nevar būt ne runas, lai bez atskata uz citiem izdzīvotu savu brīvību, gluži pretēji, savas varas praktizēšanai ir jākļūst reflektētai.…
