Draudzība ir plašs jēdziens, kas iekarojis mūsu uzmanību dažādās nozarēs – mākslā, literatūrā, mūzikā u.c. Man draudzība asociējās ar tādām jūtām, kuras katrs cilvēks savā mūžā ir izjutis. Draudzība pastāv gan starp pieaugušajiem, gan starp jauniešiem, gan starp bērniem un arī starp pieaugušajiem un bērniem. Vienalga, kas mēs būtu pēc tautības, rases, dzimuma, vai cik veci mēs būtu, draudzība ir tas, kas mūs apņem, un vieno, jo draudzībai nevajag vārdus, viss notiek pats par sevi. Zinot to, ka tev ir kāds draugs vai draudzene, kuram tu vari uzticēties, parunāties ar viņu jebkurā brīdī, ap sirdi paliek silti un patīkami, jo draudzība ir tās jūtas, kas vieno cilvēkus visā pasaulē. Draugs ir tas cilvēks, kas nepametīs otru cilvēku nelaimē, kas jebkurā momentā, lai vai ko viņš darītu, metot visas lietas pie malas, skries savam draugam palīgā.
Draudzībai literatūrā ir vienmēr bijusi atvēlēta liela vieta, tāpat kā cilvēku dzīvēs, jo tā ir vajadzīga ikvienam. Pasaules literatūrā ir radīti daudz stāstu par draudzību, kas balstīti uz patiesiem notikumiem, teikām, nostāstiem vai arī vienkārši izdomāti. Arī latviešu autori šai tēmai pievērš lielu uzmanību. Es izvēlējos trīs dažādu latviešu autoru darbus, kas atšķiras pēc izvirzītās problēmas, atspoguļotā dzīvesstāsta, notikumu risinājuma, kā arī paša galvenā – draudzības, Jāņa Jaunsudrabiņa romānu „Aija”, kurā, manuprāt, ir ideāli attēlota cilvēka mantkārība, kas var izjaukt draudzību, Regīnas Ezeras prozu „Aka”, kā piemēru draudzībai starp dažāda vecuma cilvēkiem, un Annas Sakses „Pasakas par ziediem”, kur viss tika simbolizēts ar ziediem, taču es tur saskatīju dziļu domu par draudzību. Šie darbi tika izvēlēti, lai radītu priekšstatu par dažādām emocijām, izjūtām, kas pārņem cilvēku, kad viņš izjūt īstu draudzību, kā arī, lai parādītu, uz kādām rīcībām cilvēks ir spējīgs drauga dēļ. Tāpat centīšos izvērtēt cilvēku, kuram nemaz nav tādu jūtu kā draudzība.
…
