1. Aristoteļa uzskati par tiesībām. Taisnības un tikumības problēma.
Aristotelis valsti uzskatīja par augstāko veidolu. Sabiedrībai būtiska sastāvdaļa, šūna ir ģimene. Valstij ir pienākums audzināt savos pilsoņos labestību un tikumību. Likumdevēju izdotie likumi aptver visas jomas un ir vērsti lai nodrošinātu labumu visiem. Likumdevējs pastāvīgi radina pilsoņus pie krietnības. Taisnīguma izjūta cilvēkos jāieaudzina no bērnības, jo no tā atkarīga visa cilvēka dzīve. Likuma priekšā visi cilvēki jāuzlūko vienādi un līdzvērtīgi, tādēļ nav atšķirības vai godprātīgs ir atņēmis ko zemniekam vai negodprātīgam, vai nekrietns atņēmis godprātīgam. Aristotelis uzskata, ka taisnība pastāv tur, kur ir likums, kas nosaka savstarpējās attiecības. Likuma pastāvēšana vēl nenozīmē, ka nav iespējam netaisnība un tiesai ir jāatšķir taisnību no netaisnības. Aristotelis izvirza mērķi izveidot un attīstīt tādu valsts iekārtu, kas cilvēkam ir viss labvēlīgākā, kas spētu organizēt dzīvi atbilstoši vairākuma vēlmēm. Aristotelis atzīst, ka ir grūti novilkt robežu, kur vairākumam ir jārespektē mazākums un otrādi, ja mazākums atrodas pie varas, ciktāl tas spēj novilkt taisnības robežu. Visi pilsoņi nevar būt vienādi pēc amata, mantiskā stāvokļa, izglītības, bet visu uzdevums ir saglabāt kopību, kas nodrošina valsts pastāvēšanu. Viņi atbalsta vidusslāņa veidošanos. Valsts varai ir jābūt vidusslāņa rokās. Ir svarīgi ar likumu un kārtības palīdzību lietaskārtot tā, lai amatpersonu vidū nebūtu iespējama korupcija. Valst vadītāju pieņemtie likumi nedos nekādu labumu, ja iedzīvotājus neaudzinās tādā garā, kas iemācītu cienīt un pakļauties pieņemtajām normām. Aristotelis saka, ka likumu veiksmīga darbība iespējama, ja sabiedrība ir izglītota un lemtspējīga. Aristotelis tāpat kā Sokrāts uzskata par nozīmīgākiem nerakstītos likumus-vispārīgos jeb dabiskos likums.Aristotelis atzīst 2 tiesību veidus-”likuma taisnība”un “dabas taisnība”.Aristotelis norāda,ka rakstītie likumi var būt nepilnīgi neskaidrības dēļ.Aristotelis no visiem tikumiem augstāk atzīst taisnību un arī vispārīgos jeb dabiskos likumus viņš sauc par taisnību un paceļ pāri rakstītiem likumiem.Ja nav piemērojami rakstītie likumi,tad ir jārīkojas saskaņā ar dabiskiem likumiem,jo rakstītais likums nav īsts,ja tas nepilda savu pienākumu. Grieķiem taisnība ir visu pārējo tikumu kronis! Aristotelis runā par “likumā noteikto taisnību”un “ar likumu laboto taisnību”. Pirmais taisnības veids- kur valsts amatpersonām un citiem pilsoņiem jāsadala zināmā līdzsvarā manta u.c. Otrs taisnības veids- sastopams tad,ja jāievēro attiecīgie pienākumi pirkšanā,pārdošanā,īres procesos u.t.t. Šim Aristoteļa uzskatam par diviem taisnības veidiem,kam ir viens mērķis,bet nevienāda attiecība ,prakstiski piekrita visi vēlākie filozofi:Leibnics,Fihte. Taisnības princips it kā līdzsvaro cilvēku savstarpējās attiecības un tiesiskā vara šo līdzsvaru atbalsta.Aristotelis izmantoja sava skolotāja Platona mācību par idejām,bet abu uzskati ir atšķirīgi. Likumus Aristotelis pēc to satura iedala: tādos,kuri nosaka,kas indivīdam jādara attiecībā pret sabiedrību; tādos,kuri noska,kas jādara attiecībā pret atsevišķiem sabiedrības locekļiem. Tā kā valsts mērķis ir vispārīgs,tad arī valdīšanai jābūt kopējai un tādējādi par vispārējo valdnieku jābūt tikai un vienīgi likumam. Aristotelis uzskata par nepieciešamu cilvēku dalījumu šķirās.Aristotelis uzskatīja,ka demokrātija ir nabadzīgā vairākuma valdība,bet oligarhija-bagātā mazākuma valdība.
…
