Nobeigums
Ekonomiskās, sociālās un kulturālās cilvēka tiesības ir normāla tiesiskas sabiedrības sastāvdaļa, valstij ir jānodrošina ikvienam pilsonim leģitīma iespēja nodrošināt sev un savai ģimenei pienācīgu eksistenci. Valsts varai ir prātīgi jāierobežo vienu indivīdu brīvība, lai netiktu noniecinātas citu pilsoņu tiesības un brīvība. Diemžēl dzīvojot šajā valstī ir jāatzīmē, ka aprakstītie likumi un vienošanās par cilvēktiesību brīvību vai tiesībām ir visai relatīvas, tās drīzāk atgādina standartus uz kuriem valstij vajadzētu tiekties, kā arī rakstības veids jau sākotnēji paredz tā neizpildi kā pie punkta ar tiesībām uz mājokli. Es nevēlos teikt, ka Latvijas valsts neko nedara savu pilsoņu apjoma līdzvērtību dzīves dārdzībai, mācību maksas samazinājumu un ārstniecības labā, tomēr darīt varētu vairāk, nodrošinot labākus dzīves apstākļus vismaz samazinot apkures monopola ietekmi uz iedzīvotāju maciņiem vai sociālo garantiju stabilitāti - pensijas iestāžu pakalpojumu pieejamību visiem, ne tikai labi situētiem pilsoņiem. Savukārt kultūras tiesību joma domāju, ka arī ir labs iemesls pārdomām, jo kā var nodrošināt kultūras pieejamību prasot samaksu par jaunās bibliotēkas izmantošanu. Diemžēl, kamēr cilvēki uzdos šāda veida jautājumus, jebkādiem cilvēku tiesību aprakstiem vai paktiem nebūs nozīmes sabiedrības ikdienas dzīvē.
…