Prognozēšana kā zinātnes nozare radusies salīdzinoši nesen, taču, neskatoties uz to, šodien nevar atrast tādu mūsu dzīves sfēru, kurā nepielietotu prognozēšanas rezultātus. No vienas puses, šīs zinātnes nozares straujā attīstība izskaidrojama ar laika gaitā uzskrāto vēsturisko cilvēces pieredzi intuitīvajā paredzēšanā. No otras puses, prognozēšanas attīstību sekmē zinātniski pamatotu prognožu nepieciešamība, nosakot jebkura sociāli ekonomiska procesa attīstību.
Prognozēšana ir plašs jēdziens, kas aptver visu prognožu izstrādāšanas procesu. Prognozēšanas mērķis ir samazināt nenoteiktību par pētāmā objekta attīstību nākotnē, kuru var sasniegt, sagatavojot informāciju zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšanai, analizējot iespējamās lēmumu īstenošanas sekas. Prognozēšanas procesā jārealizē sekojoši svarīgākie uzdevumi:
- jāpēta objekta raksturs un īpatnības, jānosaka objekta attīstības tendences;
- jāpēta un jānovērtē objekta savstarpējās sakarības ar citiem objektiem un procesiem;
- jāuzzin ekspertu viedokļi par pētāmā objekta attīstības iespējām;
- jānosaka varbūtējie objekta attīstības ceļi, to realizācijas termiņi, problēmsituācijas un pretrunas;
- jāpēta sekas, kuras iespējamas, realizējot to vai citu lēmumu par objekta attīstību u.c.
Ne reti lēmumu pieņēmēji atsakās no prognozēšanas, uzskatot, ka personiskā pieredze vai arī augstāk stāvoša vadītājs “pateiks priekšā”, kādu lēmumu pieņemt. Negribēšana nodarboties ar prognozēšanu saistīta ar “bailēm” no “sarežģītajām” prognozēšanas metodēm, kam par iemesluvisbiežāk ir izglītības trūkums. No otras puses, lēmumu pieņēmējiem gandrīz nekad nav bijis jāatbild par lēmumu izpildi, kā arī aplamu, nereālu lēmumu pieņemšanu.
…