Prognozēšana ir ekonomisks process, kas vērsts nākotnē, kuru pamato ar zinātniskiem un praktiskiem piemēriem, taču tā negarantē 100% drošu darbības risinājumu turpmāk.
Prognozēšanas galvenais mērķis ir pēc iespējas vairāk samazināt negatīvos faktorus virzot uzņēmumu, preci vai pakalpojumu tirgū. Jo katra uzņēmuma galvenais mērķis ir iegūt maksimālu peļņu ar minimāliem izdevumiem. Otrs, ne mazāk svarīgs, mērķis ir saglabāt šo peļņu pēc iespējas ilgāk.
Savukārt tad, kad ir izstrādāta prognoze, ir jāpieņem stratēģiski lēmumi kā darboties tālāk. Stratēģija ir uzņēmuma ilgtermiņa pamatmērķu un darbības virzienu noteikšana, to sasniegšanai nepieciešamo resursu izdalīšana.
Parasti uzņēmumam ir vairākas attīstības iespējas, taču parasti tiek izvēlēts viens attīstības virziens. Izvēlētais attīstības virziens nepieciešams, lai pēc tā vadītos savā turpmākajā darbībā un lēmumu pieņemšanā. Bez stratēģijas uzņēmumam nav pārdomāta darbības plāna, vienotas programmas izvēlēto mērķu sasniegšanai. Ir produkti un tirgi, kuru attīstību var vienkārši prognozēt, tomēr ir arī nestabilas lietas. Tāpēc prognoze ir viens no galvenajiem uzņēmuma sekmīgās darbības faktoriem.
Darba uzdevums ir apskatīt vairākas prognozēšanas metodes un to pielietojumu praktiski, par pamatu ņemot makroekonomiskos rādītājus. Statistiskie dati tiks ņemti no 2000.- 2006.gadam.
1.Prognozes izstrāde
1.1.Informācija prognozēšanā
Lai veiktu pilnīgu un kvalitatīvu prognozi ir nepieciešama informācija: ģeogrāfiskā, vēsturiskā, tirgus analīze, ticamība, precizitāte u.c. Taču skaidrs ir arī tas, ka nekad jau nevar savākt pilnīgu informāciju. Tāpēc ir jāizvēlas svarīgākie vai vispilnīgāk pieejamie aspekti.
Prognozēšanas informatīvo bāzi veido:
Retrospektīvie dati par pētāmo objektu;
Dati par līdzīgu objektu attīstību (vietējā un ārvalstu pieredze);
Ekspertu spriedumi par objekta līdzšinējo attīstību un tā varbūtējiem attīstības ceļiem nākotnē;…
