Jau 19.gs. pirmajā pusē ekonomisti novērojuši paradoksālu parādību: privātuzņēmēju centieni un reāli panākumi ražošanas izvēršanā galu galā atdūrās pret kādu barjeru, pēc kuras sākās ražošanas lejupslīde. Pēc stagnācijas perioda mokošās atelpas seko jauna augšupeja, ko pēc laika nomaina pretēja kustība uz krīzes atvaru. Šāda augšupeja un lejupslīdes kopumā bija regulāra parādība, kas atkārtojās periodiski. Tas deva pamatu runāt par ciklisku attīstību kā par objektīvu likumsakarīgu procesu. Pētnieki konstatējuši, ka minētie augšupejas un lejupslīdes cikli aptver pēc ilguma dažādus laika posmus.
Makroekonomiskā stāvokļa raksturošanai lieto trīs galvenos rādītājus: ekonomikas izaugsme, nodarbinātība un cenu līmenis. Ja iekšzemes kopprodukts pastāvīgi palielinās ekonomika ir pilnīga resursu nodarbinātība, vidējo cenu pieaugums ir minimāls, kopējais pieprasījums un kopējais piedāvājums ir līdzsvarots, tas nozīmē, ka ekonomika funkcionē normāli. Ir makroekonomiskā stabilitāte. Taču, ja sākas ekonomikas lejupslīde samazinās gala preču un pakalpojumu ražošana, strauji pieaug bezdarbs un inflācija, tad tas nozīmē, ka ir izveidojusies makroekonomiskā nestabilitāte.
1.1.Ekonomiskas cikliskās attīstības cēloņi
Ekonomikas nevienmērīgu attīstību var ietekmēt vairāki faktori. Parasti tos iedala ārējos faktoros, kuri atrodas ārpus ekonomiskās sistēmas un iekšējos faktoros, kuri pastāv pašā sistēmā. Svarīgākie iekšējie faktori :
1.Kopējo izdevumu izmaiņas. Tirgus ekonomikas apstākļos uzņēmēji ražo preces un sniedz pakalpojumus tikai tad, ja tos ir izdevīgi pārdot. Tādā gadījumā, ja kopējie izdevumi (maksātspējīgais pieprasījums) ir pārāk zemā līmenī, patērētājiem vienkārši trūkst naudas, lai izdarītu pirkumus, un līdz ar to notiek ekonomiskās darbības sašaurināšanās, turpretī ja izdevumi arvien aug, tas sekmē preču un pakalpojumu pieprasījuma palielināšanu un ražošanas attīstību, nodarbinātības pieaugumu. Taču, lai sekmētu izdevumu pieaugumu, ir svarīgi veikt pasākumus kopējo ienākumu palielināšanā.
2. Krājuma izmaiņas. Ja tie samazinās, tas ir signāls, ka varētu sākties ekonomikas lejupslīde un otrādi.
3. Fiskālā un monetārā politika. Valdība var ietekmēt ekonomiskās aktivitātes cikla svārstības, veicot pieprasījuma stimulēšanu, palielinot valdības izdevumus vai arī samazinot nodokļu likmes. Turklāt centrālā banka var realizēt lētās naudas politiku, samazinot procentu likmes. Tas savukārt var veicināt uzņēmējus aizņemties naudu un to ieguldīt investīcijās. Līdz ar to tiek stimulēta ekonomikas straujāka attīstība īslaicīgā periodā. Arī pārmērīga naudas emisija vai arī valūtas kursa svārstības var izsaukt ekonomikas nevienmērīgu attīstību.…
