Emīls Dirkems (1858 – 1917)
Viens no atzītākajiem franču sociologiem. Savu ideju attīstīšanai izmanto pozitīvistisko socioloģiju. Visbūtiskāk viņa idejas ir ietekmējušas strukturālo funkcionālismu. Viņa teorētiskie avoti ir: apgaismības idejas, Sen Simona u Konta idejas, Kanta ētika, tautu psiholoģija un Vācu vēsturiskās tiesību skolas idejas. Nozīmīgākie darbi: „Darba dalīšana sabiedrībā”, „Socioloģiskās metodes kārtulas”, „Pašnāvība”, „Reliģiskās dzīves elementārās formas”.
No vēsturiskā aspektā veicis ražošanas sociālās dinamikas analīzi. Viņš funkcionāli sasaistīja ekonomisko darba dalīšanas procesu ar sabiedrisko cilvēku sadalījumu, proti, sabiedrībās, kur ir izteikta darba dalīšana mainās sociālo saišu tips: mehānisko solidaritāti nomaina organiskā, kad cilvēki var atšķirties viens no otra un sabiedrībā mijiedarbojas dažādas sociālās vienības, kas ir saistītas uz vienošanās principa.
Mehāniskā solidaritāte – raksturīga arhaiskajām sabiedrībām ar neattīstītiem personības pirmsākumiem. Cilvēki dara līdzīgus darbus un līdz ar to skatās uz pasauli vienkārši. Šajā sabiedrībā ir dominējošas justīcijas represīvās formas, un tā cenšas pilnībā pakļaut indivīdu – regulēt viņa apziņu un uzvedību.
Organiskā solidaritāte – raksturīga sabiedrībā ar darba dalīšanu un indivīdiem, kam ir attīstīta pašapziņa. Pastāv profesionāla specializācija, tā balstās uz savstarpēju ekonomisko saistību, tās pamats ir funkcija, ko cilvēks veic sabiedrībā (profesija).
Savā teorijā izmanto Darvina teoriju. Darba dalīšana ir cīņa par eksistenci, tikai mierīgākā ceļā.
Kārlis Markss (1818. - 1883.)
Markss ir vācu filozofs, ekonomists, sociologs. Viņš piešķir milzu lomu ekonomikai, par ko tiek kritizēts. Markss ir viens no konfliktu teorijas pamatlicējiem. Viņa teorētiskie avoti ir: vācu klasiskās filozofijas pārstāvis Hēgelis, angļu ekonomisti (Smits, Rikardo – vērtības teorija: kas nosaka precei vērtību), utopisti (Sen Simons, Furjē, Ovens). Galvenais Marksa darbs ir „Kapitāls” vairākos sējumos. Viņa idejas atstāja milzīgu iespaidu uz pasaules politiku.
Pētījumu pamatobjekts ir kapitālistiskais ražošanas veids un kapitālistiskā sabiedrība. Pastāvot privātīpašumam pastāv ekspluatācija, šāda iekārta rada nosacījumus revolūcijai. Starp uzņēmējiem un strādniekiem pastāv antagoniskas (nesamierināmas) attiecības.
Markss saka, ka sabiedrības attīstības pamats ir jāmeklē viņa sabiedriskajā esamībā (ar materiālo labumu ražošanu saistītās attiecības starp cilvēku un dabu, un arī pašiem cilvēkiem).
Marksa vispārējā socioloģiskajā teorijā ir sekojošas atziņas:
1.Sabiedriski ekonomiskā jeb sabiedrības attīstības raksturojošie elementi ir:
Ražotājspēki;
Ražošanas attiecības;
Politiskā virsbūve;
Sabiedriskā apziņa.…
