Itālija iegāja 20. gadsimtā, kad sākās jauns pasaules vēstures laikmets – imperiālisma laikmets. Šo laikmetu raksturo kapitālisma attīstība monopolistiskā fāzē, lielvaru sāncensība par pasaules sadalīšanu un pārdali, kā arī šķiru pretrunu krasa saasināšanās. Atšķirībā no citām kapitālistiskām valstīm Itālija bija relatīvi atpalikusi valsts ar feodālām paliekām, gandrīz bez dabas resursiem. Itālijas ekonomiskās un sociālās struktūras īpatnība bija krasā disproporcija atsevišķu valsts daļu attīstības līmenī: industriālie ziemeļi un atpalikušie agrārie dienvidi veidoja it kā divas dažādas, izolētas valstis, “divas Itālijas”, kā viņi teica tajos gados.
Itālijai vajadzēja panākt pārējās kapitālistiskās valstis. Tautsaimniecības attīstība valstī pirmajā desmitgadē gāja lēcienveidīgi: vai nu straujš pieaugums, vai palēninājums, un pat recesija. Krīzes pavadīja cenu kāpums, bezdarbs, sociālo pretrunu saasināšanās. Itālijā notiek industrializācija, galvenokārt, Ziemeļu provincēs – Lombardijā, Pjemontā, Ligūrijā. Paaugstinājās rūpnieciskās ražošanas pašizmaksa, pieauga nacionālais ienākums, pieauga rūpniecības uzņēmumu skaits un līdz ar to arī rūpniecības strādnieku (proletariāta) skaits. Strauji attīstījās tekstilrūpniecība, mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība un automobiļu rūpniecība. To veicināja rūpniecisko investīciju pieaugums, banku izveide un skaidras naudas ieguldījumu pieaugums tajās. Notika ražošanas koncentrācija un monopolu veidošanās mašīnbūvē, metalurģijā, elektriskajā, ķīmiskajā un automobiļu rūpniecībā.…