Ekoloģiskās tiesības ir būtiski saistītas ar cilvēka izpratni par apkārtējo dabas vidi un tās lomu viņa dzīvē. Attīstoties cilvēces zināšanām par dabu un tās likumiem, jau 19. gs. sešdesmitajos gados radās ekoloģija kā dabaszinātņu nozare par organismu un vides attiecībām.
Ekoloģiju kā terminu ieviesa vācu biologs Ernsts Hekels 1866. gadā. Ekoloģijas pirmsākumi meklējami jau sengrieķu un romiešu filozofu darbos (Hipokrāta, Aristoteļa u. c.). Pētot augu un dzīvnieku dzīves apstākļus un izplatību uz mūsu planētas, svarīgus secinājumus par dabas vides ietekmi uz dzīvniekiem un augiem 18. un 19.gadsimtā izdarīja K. Linnejs (Zviedrija), A. Humbolts (Vācija), Č. Darvins (Lielbritānija) un līdz ar to deva svarīgu ieguldījumu ekoloģijas kā dabaszinātņu nozares izveidošanā.
Zinātnieki un valsts darbinieki konstatēja, ka vides kvalitātes un dabas daudzveidības saglabāšanai uz Zemes nepieciešama īpaša likumdošana, kas ietver obligātās cilvēka uzvedības normas, ekspluatējot dažādus dabas resursus – zemi un tās derīgos izrakteņus, ūdeņus, mežus, faunu un floru, kā arī atmosfēras gaisu rūpniecībā, transportā, lauksaimniecībā un citās tautsaimniecības nozarēs. Jau 19. gs. otrā pusē un 20. gs. sākumā radās pirmie dabas vides aizsardzības likumi. …