Kopš pirmajām cilvēces pastāvēšanas dienām, cilvēks ir nesaraujami saistīts ar dabu, kas viņam dod gaisu, gaismu, pārtiku, t.i., iespēju izdzīvot. Pieaugot industrijai, radās tāda problēma, kā cilvēka nevērība attiecībā pret apkārtējo vidi. Šīs nevērības rezultātā var iestāties globāla dabas katastrofa, kas iznīcinās visu dzīvo uz zemes. Jau tagad ir izmirušas daudz dzīvnieku, zivju un putnu sugas, kam par iemeslu ir piesārņotais gaiss, ūdens un augsne, bet pēc gadiem 50 zinātnieki prognozē vēl ap 40 % dzīvnieku un putnu sugu izzušanu. Protams, cilvēce nevar neattīstīties un neradīt arvien jaunas tehnoloģijas, bet tām jābūt saskaņotām ar vides aizsardzības prasībām un ir jāsaprot, ka nekāds progress zinātnes attīstībā, kas nebūs saskaņā ar dabas likumiem, nespēs mums sniegt gandarījumu, ja mēs zaudēsim dzīvībai svarīgo avotu – dabu.
Valstij ir noteikts pienākums rūpēties par to, lai ikvienam būtu veselīga ekoloģiskā vide un tā realizācijai ir izdoti normatīvie akti, kas ierobežo atsevišķu personu (juridisko un fizisko) darbības sfēru ar mērķi saglabāt apkārtējo vidi. Ir vispārzināms, kādu ļaunumu cilvēka veselībai nodara dažāda veida ķīmiskie un toksiskie piesārņojumi, kas rodas no dažāda veida ražošanas atkritumiem, nepareizas dabas rezervju izmantošanas u. tml.…