Daba paver iespējas paplašināt morāles sfēru, jo vārds “daba” plašākā nozīmē ietver visu pasauli. Ētikai nozīmīgs ir dzīves jēgas jautājums par dzīvības un saprātīgu būtņu eksistences iespējām Visumā. Šaurākā nozīmē daba ir gan apkārtējā vide, ar ko esam saskarsmē, gan arī paša cilvēka daba ar noteiktām iezīmēm. Tas, cik cieši, cik plaši daba mūs saista, veido mūsu izturēšanos, kādā mērā ļauj mums būt nosacīti brīvām būtnēm, ir svarīgs ētikas jautājums. Mūsu attiecības ar dabu nosaka arī tas, kā mēs lūkojamies uz pasauli: savām acīm, ar mikroskopu vai teleskopu vai vērojam to caur krāsainiem, mainīgiem stikliņiem kaleidoskopā.
Ētiskajā un estētiskajā pieejā daba tiek pārvēsta par noteiktu vērtību pasauli, padarot dabu emocionāli tuvāku, sakrālu, cilvēciskāku. Mūsu senčiem bija lauku māte, meža māte, vēju māte, pat kapu māte. Cilvēkam ir doti pieci lielie vārti kontaktam ar pasauli: redze, dzirde, tauste, oža, garša.
…