Jautājums par ekoloģijas lomu Rietumu politikā un līdz ar to sabiedriskajā dzīvē, ir ieguvis vēl nebijušu aktualitāti, kuru inspirējuši, pārsvarā kreisās inteliģences teorētiķi reflektējot par Rietumu attīstības procesiem. Arī katrs viens indivīds var saskatīt problēmas nopietnumu, sastopoties ar industriālās lielrūpniecības un kapitālistiskās ražošanas dominēšanas acīmredzamajām sekām – kritisku atmosfēras un hidroresursu piesārņojuma līmeni, dabas resursu fizisku izsīkšanu, sabiedriskās kopības sairšanu, indivīdu atsvešināšanos no sava darba produktiem. Tad, kad ir apzināts priekšstats par esošo situāciju, un tai tiek dots negatīvs vērtējums, veidojas dažādas pieejas jautājuma risināšanai. Kas paredz, vai nu nevalstisku kustību veidošanos, kas par savu mērķi nostāda vides problēmu risināšanu, vai aktualizēšanu, vai pat vīzijas, kas paredz fundamentālas pārmaiņas politiskā režīmā maiņas formā. Tiesa arī valsts institūcijas, saskatot situācijas traģiskumu, nosaka ierobežojumus rūpnieciskajam sektoram, tādējādi noturot vispārpieejamo resursu kvalitāti. Daži autori, kā A. Gorzs ar bažām raugās uz šādu institucionalizētu vides saglabāšanu, saskatot šādā racionāla vides inženierijā draudus, kurus, minētais Gorzs, sauc par tehnofašisma veidošanos1. Situāciju, kurā vides daudzveidība tiktu reducēta līdz racionālajam minimumam, atstājot rūpīgi izkalkulētas rezerves cilvēka eksistences nodrošināšanai, tāda veidā cilvēkam nonākot tehnoloģiju un institūciju varā, kuru rokās būtu šo rezervju plānošanas programmas Un šādai valsts kontrolei ir robežas, t.i. ienākumi no ražotnēm, kas liek izturēties ar maksimālo pieļaujamo pietāti, tādējādi tikai attālinot problēmu, nevis risinot to pamatos.
Tādēļ valsts nepietiekamā vara pār destruktīvo ražošanu, veicina dažādu ekoloģisko kustību veidošanos, kas pamatā par saviem darbības principiem pieņem: ekoloģiju, indivīdu vienlīdzību, brīvu, solidāru sabiedrību, ekonomiku, kuru nosaka sabiedrības vajadzības, nevis autonomi tirgus mehānismi. Ekoloģisko strāvojumu idejisko bāzi veido priekšstats par sabiedrību, kurā indivīds savā darbība atrodas harmonijā ar vidi, nevis mērķa līdzekļa attiecībās un kurā ekonomiskais ražošanas forma nedegradē biosfēru. Lai arī pamatpostulāti ir līdzīgi, ekoloģiskās ideju grupas nošķiras, vadoties pēc cēloņu akcentēšanas, kas nosaka ekoloģiskās problēmas.…
