Apkārtējās vides piesārņojums, tā veidi. Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā apkārtējā vidē ir notikušas dzīvajiem organismiem nelabvēlīgas izmaiņas. Fizikālie un ķīmiskie faktori, kādi ilgstošā vēsturiskā periodā notikuši dzīvo organismu attīstību, ir tik stipri pārveidoti, ka dažkārt vairs nenodrošina dzīvības pastāvēšanu. No vides piesārņojuma cieš pilnīgi visi dzīvie organismi, un viens no jūtīgākajiem ir pats cilvēks. Cilvēku radītais piesārņojums apdraud gan tieši, gan netieši. Piesārņojumu ietekmē samazinās lauk-saimniecības produkcijas daudzums un kvalitāte, pasliktinās dzeramā ūdens un citu bioloģiska rakstura produktu īpašības. Tas savukārt ietekmē cilvēka veselību, darbaspējas, fizisko un garīgo aktivitāti. Piesārņojums ierobēžo arī atpūtas iespējas, jo cilvēki labi jūtas tikai tīrā, nepiegružotā dabā.
Par zināmu apkārtējās vides piesārņojumu var runāt arī dabiskajos apstākļos, kas radies bez cilvēka iejaukšanās. Vulkāniskās darbības rezultātā atmofērā nonāk putekļi, sēra un slāpekļa savienojumi, trūdot augu un dzīvnieku atliekām, ūdenstilpnēs samazinās skābekļa daudzums utt. Taču šis ir vietējā rakstura piesār-ņojums bioloģisko procesu norisi kopumā ietekmēt nespēj. Samērā ilgstoši vietējs raksturs bija arī cilvēka ietekmei uz dabu. Viss, kas palika pāri – notekūdeņi, pārtikas un sadzīves atkritumi-, viegli noārdās līdz neorganiskajiem savienojumiem, un radu-šās vielas iekļāvās bioloģiskajā apritē. Lielākais ļaunums, kas radās šāda piesārņo-juma ietekmē, bija slimību izraisītāju savairošanās (mikrobioloģiskais piesārņojums). Laiku pa laikam atkārtojās ļoti smagas infekciju slimību epidēmijas – mēris, holēra, melnās bakas, kas iznīcināja milzīgi daudz cilvēku. Slimības savukārt izraisīja vispā-rēju badu, kas vēl papildus prasīja cilvēku upurus, tāpat arī dažviet bads izraisīja epidēmiju rašanos.
Attīstoties rūpniecībai – apmēram sākot ar 19.gs. – ievērojami palieli-nājās piesārņojuma apjoms. Mainījās arī tā kvalitāte. Dažādu tehnoloģisku procesu re-zultātā biosfērā lielā daudzumā nonāca vielas, kuras bioloģiskā ceļā nespēja noārdīties. Keramika, stikls, nerūsoši metāli, vēlāk arī plastmasas un dažādas ķīmiskās šķiedras apgrūtināja atkritumu savākšanu un likvidēšanu. Ķīmiskā rūpniecība sintizēja tūkstošiem jaunu, saimnieciskajā dzīvē noderīgu vielu, piemēram, pesticīdus, kas ne tikai dabiskā ceļā nenoārdījās, bet bija indīgas kā cilvēkam, tā arī citām dzīvajām būtnēm. Atomenerģijas izmantošana gan militāriem mērķiem, gan mierlaika vajadzībām draud ar radiaktīvo elementu uzkrāšanos biosfērā ar visām no tā izrietošajām bīstamajām sekām.…
