Termins Ekoloģija ( no grieķu valodas oikos – māja un logos – zinātne) zinātnes aprindās pirmo reizi tika minēts 1866.gadā, kad to ieviesa vācu biologs (citos avotos zoologs) Ernests Hekelis.
Ekoloģijas kā zinātnes uzdevums ir parādīt, ka daba, kura ir veidojusies vairāku miljardu gadu laikā, pati par sevi iztika bez cilvēka līdzdalības šajā veidošanās procesā un, jebkuri cilvēces mēģinājumi savas izdzīvošanas un eksistēšanas problēmas atrisināt uz apkārtējās vides un dzīvās dabas rēķina, nesaglabājot un nerūpējoties par dzīvās dabas un daudzveidīgās apkārtējās vides saglabāšanu, pat ar vispilnīgākajām, vismodernākajām tehniskajām iekārtām un ietaisēm, lemtas pilnīgai neveiksmei.
Gandrīz pusotra gadsimta laikā ir padziļinājušies mūsu priekšstati par pētāmo objektu – dzīvām būtnēm, gan arī par vides faktoru komplekso izpausmi un iedarbību.
Šodienas zinātnes traktējumā – termins „Ekoloģija” – tiek lietots, apzīmējot savstarpējās mijiedarbības procesus starp dzīvniekiem, augiem, augošo dzīvo dabu, visiem dabas radītiem dzīviem organismiem un apkārtējo vidi, ar kuru tiem nākas saskarties un, kurā tiem visiem ir jādzīvo un jāattīstās. (G.Daija, „Ekoloģijas pamati”, izdevniecība „Enigma”, 1997., 7.,8.lpp.)
Visām dzīvajām būtnēm ir daudzveidīgas attiecības ar citām sugām un vidi, kurā tās dzīvo. Ekoloģija ir zinātne, kas nodarbojas ar šo mijiedarbību pētīšanu. („E-enciklopēdija”, Zvaigzne ABC, 2005.g., 80.lpp.)…