Ekoloģija, būdama atsevišķa disciplīna bioloģisko zinātņu kompleksā, pašreiz pārdzīvo straujas un pretrunīgas attīstības periodu, aizvien paplašinot mijiedarbību ar citām dabas un sabiedriskajām zinātnēm. Faktu uzkrāšanas tempi apsteidz to apkopošanu teorijā, līdz ar to vēl nevar strikti novilkt ekoloģijas priekšmeta robežas. Tā ir zinātne, kurai sabiedrība izvirza ļoti lielas prasības kā praktiski nozīmīgu problēmu risināšanā, tā arī metodoloģiskajā ziņā.
Termins ekoloģija (gr. oikos — māja, paslēptuve; logos — mācība, zinātne) lietots jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Zinātnē to ieviesis vācu zoologs E. Hekelis pirms vairāk nekā 120 gadiem. Viņa izpratnē ekoloģija ir bioloģiska zinātne par dzīvo organismu un vides attiecībām.
Ekoloģisko pētījumu rezultāti un to popularizēšana ir izveidojuši sabiedrībā skaidru priekšstatu par cilvēces būtisku atkarību no vides stāvokļa. Nostiprinās uzskats, ka, attīstot tautsaimniecību, jārēķinās ar ekoloģiskajās likumsakarībām, ierādot tām prioritāti ekonomikā. Ekoloģijas sociālais uzdevums ir teorētiski pamatot dabas resursu racionālas izmantošanas sistēmu, pilnveidot sabiedrības un dabas attiecību formas un stratēģiju. Pašreizējās ekoloģiskās krīzes situācijā ir jārod ceļi un līdzekļi tās pārvarēšanai, vides reģenerēšanai. Te nozīmīga loma ir ilgtermiņa ekoloģiskajām programmām, prognozēšanai, projektu un programmu sociālekoloģiskajām ekspertīzēm.
Risinot cilvēcei un atsevišķām tautām vitāli svarīgas ekoloģiskas problēmas, pastiprinās starptautiskā sadarbība, jo dabas procesi nerespektē valstu robežas. Šo problēmu risināšanu organizē un koordinē starptautiskās organizācijas un komisijas.
Cilvēks kā dabas sastāvdaļa patstāvīgi saskaras ar to un ietekmē.
Cilvēkam apkārtējā vide nav tikai dzīvās dabas vide. Apkārtējā vide nosacīti iedalās dabas vidē un sociālajā vidē. Dabas vide sastāv no četriem cieši saistītiem elementiem – atmosfēras, hidrosfēras, litosfēras un biosfēras. Sociālo vidi veidojis pats cilvēks. Tā ietver sevī visus cilvēkus, viņu ražotās materiālās vērtības, pastāvošās ražošanas attiecības. Sociālā vide atspoguļo cilvēku sabiedrības organizāciju un to darbību, ar kuras palīdzību cilvēks apmierina savas vajadzības pēc pārtikas, mājokļa, zināmām higiēnas prasībām, izglītības un darba.
Nemitīgi pieaugot cilvēku tieksmei apmierināt savas vajadzības, reizē strauji palielinoties arī iedzīvotāju skaitam, palielinās arī dabas sistēmu slodze.…
