Pēdējās desmitgadēs mūs ir skāruši notikumi, kurus nevar nepamanīt. Dažkārt par tiem ziņo izteiksmīgi avīžrakstu virsraksti, piemēram, „Grenlande sa-silst...”, „Kūst ledāji....”, „Sniega trūkuma dēļ nevar slēpot daudzos Šveices kūror-tos”, „Viesuļvētra izposta.... piekrastes ciemus”, dažkārt tos sajūtam uz savas ādas – ziema bez sniega, vētru dēļ uz sēkļa uzskrējuši kuģi citkārt tik mierīgajā Rīgas jūras līcī, sēnes Latvijas mežos ap Ziemassvētkiem. Ja par tālajām zemēm neliekamies daudz zinis, tad agrāk nemanītās izmaiņas tuvākajā apkārtnē mūs uztrauc un rosina meklēt cēloni.
Īpaši tādēļ, ka jau nākamajā avīzes lapā vai ziņu raidījuma minūtē uzzinām, cik ērta var kļūt mūsu dzīve: superātras lidmašīnas, jaudīgi auto, nepār-spējama sadzīves tehnika, kas atvieglo sadzīves rūpes, tāpēc var atļauties romantis-kus ceļojumus nedēļas nogalē utt. Lasītais un dzirdētais nonāk tik acīmredzamā pret-runā, ka neviļus rodas jautājums: vai šie abi procesi nav savstarpēji saistīti? …