Pēdējās desmitgadēs mūs ir skāruši notikumi, kurus nevar nepamanīt. Dažkārt par tiem ziņo izteiksmīgi avīžrakstu virsraksti, piemēram, „Grenlande sasilst...”, „Kūst ledāji....”, „Sniega trūkuma dēļ nevar slēpot daudzos Šveices kūrortos”, „Viesuļvētra izposta.... piekrastes ciemus”, dažkārt tos sajūtam uz savas ādas – ziema bez sniega, vētru dēļ uz sēkļa uzskrējuši kuģi citkārt tik mierīgajā Rīgas jūras līcī, sēnes Latvijas mežos ap Ziemassvētkiem. Ja par tālajām zemēm neliekamies daudz zinis, tad agrāk nemanītās izmaiņas tuvākajā apkārtnē mūs uztrauc un rosina meklēt cēloni.
Īpaši tādēļ, ka jau nākamajā avīzes lapā vai ziņu raidījuma minūtē uzzinām, cik ērta var kļūt mūsu dzīve: superātras lidmašīnas, jaudīgi auto, nepārspējama sadzīves tehnika, kas atvieglo ikdienas rūpes, tāpēc var atļauties romantiskus ceļojumus nedēļas nogalē utt. Lasītais un dzirdētais nonāk tik acīmredzamā pretrunā, ka neviļus rodas jautājums: vai šie abi procesi nav savstarpēji saistīti?
Domājošs cilvēks pamazām sāk apjaust pasaulē valdošās cēloņsakarības, jo daudz neuzkrītošāk, taču aizvien biežāk parādās ziņas, kas apliecina šo sakarību.…