Eiropas Kopienu pamatlīgumos monetārajai integrācijai bija atvēlēta tikai pakārtota loma. Taču stabilas monetārās attiecības ir svarīgs priekšnoteikums plaukstošai tirdzniecībai starp valstīm , bet pastavīgas valūtu apmaiņas kursu svārstības padara ārējo tirdzniecību par riskantu. Šim nolūkam 1970. gadā izstrādātais plāns paredzēja trijos etapos desmit gadu laikā izveidot Ekonomisko un monetāro savienību. Tomēr plāns ciet neveiksmi sakarā ar ekonomisko priekšnoteikumu pasliktināšanos – cita starpā, te savu lomu nospelēja arī Bretonvudas valūtas kursu sistēmas sabrukums un asā pasaules naftas krīze. Taču izšķirošo lomu nospēlēja principiālās konceptuāla rakstura pretrunas, proti starp tā dēvētās “vainaga teorijas” pārstāvjiem ( galvenokārt Vāciju un Nīderlandi, kas uzskatīja, ka vispirms ir jāpanāk ekonommiskā konverģence un tikai pēc tam jāieved vienota valūta ) un “lokomotīves teorijas” piekritējiem ( tostarp Franciju, Beļģiju un arī EK Komisiju, kuru ieskatā vienotā valūta darbotos kā ekonoiskās konverģences dzinējs ).
Tātad mana referāta temats ir ECU – Eiropas valūtas vienības darbības principi un mehānisms. Pētot šo uzdevumu es meģināšu noskaidrot, kā tomēr bija panākta vienošanas par vienotas valūtas ieviešanu, noteikt to apmaiņas kursa mehānismu, struktūru un prikšrocības, salīdzinājuma ar citām pasaules valūtam.…