Izvēlējos šo tēmu, jo, manuprāt, tā ir ļoti aktuālā mūsdienās, un līdz galam neatrisināta. Mēs bieži domājam, par to, kas ir pareizi, bet kas nav pareizi, īpašī šajā tēmā, bet kā ir ar neārstejami slimiem cilvēkiem, ko grib viņi - šķietami vieglu nāvi vai mokošu eksistenci?
Ļoti daudz cilvēku pasaulē, it īpaši Latvijā cieš neremdināmas sāpes. Ir arī neliels skaits pacientu, kas eitanāziju atzīst par labu un humānu līdzekli aiziešanai no šīs saules.Bet vai nav tā, ka eitanāzija ir pēdējais, par ko vajadzētu domāt?
Runājot par eitanāziju, rodas, daudz jautājumu, uz kuriem nevar pareizi vai ne pareizi atbildēt. Beigt, savu referātu, gribu ar S. Blekbērna vārdiem no grāmatas „Ētika”: „ ... ja bērns piedzimst ar šausmīgu invaliditāti un nevarēs iztikt bez dzīvības uzturēšanas no ārpuses vai arī ja cilvēks ir neizbēgami mirst, un viņa dzīvību uzturēt vien citu palīdzība, tad izdarīt nāvējošu injekciju būtu slikti, bet stāvēt blakus un nedarīt neko, lai šo dzīvību uzturētu, - nekādas vainas. Dažiem tas varbūt nomierina sirdsapziņu, bet ļoti jāšaubās, vai tā vajadzētu būt, jo bieži nolemj pacientu lēnai, sāpīgai nāvei, cīnoties pēc elpas vai mokoties slāpēs, kamēr tie, kas kaut ko varētu darīt, stāv blakus, liegdami želsirdīgo nāvi. Cilvēks to nenovēletu nedz sev, nedz kādam, ko viņš mīl”.
…
