Pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par cilvēka dzīvības problēmām. Kopš Pirmā Pasaules kara laika dzīve gājusi uz priekšu milzu soļiem un vairs nav nekāda traģēdija, bet gan rātni iekļaujas vispārējā statistikā. Lielai daļai cilvēku, kas dzīvo attīstītās valstīs, nāve vairāk nav dabisks notikums, lieta, kas vienkārši notiek ar katru no mums. Lielākoties mūsdienās attīstīto valstu iedzīvotāji mirst slimnīcās, kur ārsti pieliek milzīgas pūles un pielieto pēdējos zinātnes sasniegumus, lai paildzinātu cilvēku dzīvi tik ilgi, kamēr vairs nav pat teorētiskas iespējas atlabt. Šo pūliņu gaitā pacientu sāpes, ciešanas un vēlmes bieži tiek neievērotas, jo ārstus saista daudzi ekonomiski, juridiski, morāli un medicīniski apsvērumi. Ārstiem bieži ir jāizvēlas, kad un kādus vēl līdzekļus pielietot, lai paildzinātu pacientu dzīvi, vai arī ļaut pacientam nomirt, gadījumā, ja šie līdzekļi ir neiedarbīgi. Tiesu lēmumos ir nostiprinātas pacienta tiesības pārtraukt dzīvību uzturošu procedūru (mākslīgā barošana, elpināšana utt.) pielietošanu. Tas, kas ir ar eitanāziju saistīto jautājumu pamatā, ir tas, vai pacientam ir tiesības pieprasīt no ārsta palīdzību, lai paātrinātu nāvi un vai tas ir morāli pieņemami ārstiem to darīt.
Eitanāzijas raksturojumu rodam Ticības (Doktrīnas) Kongregācijas dokumentā "Deklarācija par eitanāziju", kura iznāca 1980. gadā. Šajā dokumentā eitanāzija tiek raksturota kā rīcība vai rīcības neesamība, kura rada nāvi personai, lai tādā veidā tiktu novērstas ciešanas[7]…