1. Eitanāzijas jēdziens un ieskats tās vēsturē
Eitanāzija zināma kopš seniem laikiem. Vārds eitanāzija ir cēlies no grieķu valodas eu- “labs” un thanatos – nāve, to ieviesis angļu filosofs Frānsiss Bēkons. Tātad, šis vārds nozīmē “laba nāve”. Pašlaik ar vārdu eitanāzija saprot otra cilvēka dzīves izbeigšanu sakarā ar lielām ciešanām.
Eitanāzijas raksturojumu rodam Ticības (Doktrīnas) Kongregācijas dokumentā "Deklarācija par eitanāziju", kura iznāca 1980. gadā. Šajā dokumentā eitanāzija tiek raksturota kā rīcība vai rīcības neesamība, kura rada nāvi personai, lai tādā veidā tiktu novērstas ciešanas.
Vēsturiski viens no pirmajiem morāles principiem, kas aptver cicilizācijas pakāpi sasniegušās tautas, ir morāles zelta likums – nedari otram to, ko negribētu, lai tev darītu.
Antīkajā senatnē ārsti pie pacientiem izpildīja divas funkcijas. Viena no tām bija ārstēt, otra – nonāvēt. Un abas šīs funkcijas izpildīja cilvēks, kuru apzīmēja ar vienu vārdu – “ārsts”. Pirmkārt, ārsts bija tas, pie kura cilvēks gāja ārstēt savas slimības. Varēja tikt pielietota dažādu pakāpju maģija, zāles vai dzērieni un lūgšanas. Un šis “ārsts” no cilvēkiem par sniegtajiem pakalpojumiem pieņēma maksu. Tam pašam “ārstam” bija arī otra funkcija – nogalināt. “Ārsts” drīkstēja pielietot maģiju un citas metodes, lai kādam cilvēkam nodarītu ļaunumu. Pirmais, kurš atdalīja šīs divas ārsta funkcijas bija sengrieķu ārsts Hipokrāts, kura slavenais Hipokrāta zvērests tika radīts ar mērķi izmainīt visu medicīnas praksi. Būtībā Hipokrāts pateica: “No šī brīža ārsts vienīgi ārstēs”. Šis zvērests neizmainīts iegāja arī kristīgajā laikmetā un kalpoja kā ārstu ētiska vadlīnija līdz pat šī gadsimta 60-jiem, 70-jiem gadiem.
…
