Sāksim ar to kas tad īsti ir eitanāzija. Eitanāzija ir ārsta rīcība, kas vērsta uz pacienta dzīvi uzturošo sistēmu atslēgšanu, vai arī pacienta nāves veicināšanu saskaņā ar pacienta vēlmi. Dažreiz, ja pacients nav spējis adekvāti atbildēt, tad par viņa dzīvību lemj viņu radinieki. Bet paskatīsimies uz to arī no citas puses. Vai slims cilvēks, kurš zina, ka viņš nespēs vairs staigāt un pilnvērtīgi dzīvot, var atbildēt, ka viņš grib dzīvot? Man liekas, ka, lai atbildētu apstiprinoši, tad jābūt lielam dzīves spēkam un arī lielai dzīves gribai. Tas ir tāds pats piemērs kā, ja pa ielu ietu slims bērns ar savu māti, tad visi apkārtējie rādītu uz viņu ar pirkstiem un teiktu: “Re kāds viņai bērns, kroplis,” bet nekad šie cilvēki neteiks: "nabaga māte vai nabaga tēvs." Šim bērnam jau tā smagi iet pa ielu, jo viņš jūt, ka viņš neiederas šajā pasaulē, un kad vēl uz viņu parāda ar pirkstu, aizskar viņa dzīves gribu, viņš grib ātrāk aiziet no šīs pasaules, vai arī izolēties no citiem cilvēkiem. Vienīgā vieta, kur viņš jūtās brīvi tas ir tādu pašu cilvēku sabiedrībā (fiziski vai garīgi slimu cilvēku),bet ne normālu cilvēku tuvumā. Pat, ja cilvēks neko nesaka, cits cilvēks jūt, ko viņš par to domā vai gribētu teikt:” Amerikāņi pierādīja, ka katram cilvēkam ir savs bio-lauks.” Un kad šiš bio-lauks izstaro enerģiju, cits cilvēks var sajust un tādā veidā uzzināt ko par viņu domā. Tagad pievērsīsimies tam, kad radinieki atbild par pacienta nāvi. Bet ko tad īsti var atbildēt radinieki? Nu, protams, ka viņi atbildēs "jā"(izņemot dažus gadījumus), viņi taču grib redzēt sev mīļu cilvēku dzīvojot. Tagad ir pienācis laiks apskatīt, kādi tad ir eitanāzijas veidi šajā pasaulē.
…
