Ņemot vērā visu iepriekš minēto,varam uzdot jautājumu- vai šīs morāles nostādnes ir saskaņojamas ar eitanāzijas izdarīšanu vai ne?
Škiet, ka voluntārā eitanāzija ir saskaņojama ar abiem minētājiem utilitārisma variantiem. Voluntārā eitanāzija ir saskaņojama arī ar personības autonomijas principu, jo, ja jūs respektējat racionālas autonomas personas pieņemtu lēmumu, tad gadījumā, ja šis lēmums ir pārtraukt dzīvi, nebūtu nekāda pamata uzskatīt, ka eitanāzija pie noteiktiem nosacījumiem nav pieļaujama.
Lielākas problēmas sagādā nevoluntārās eitanāzijas morālā statusa noteikšana. Šajā gadījumā jautājums par to, kāda tieši- aktīvā vai pasīvā- eitanāzija tiek aplūkota, var ieviest izmaiņas mūsu izvērtējumā. Ja lielai sabiedrības daļai perspektīva tikt uzturētam pie dzīvības veģetatīvā stāvoklī iedvestu šausmas, tad nevoluntārā eitanāzija-gan aktīvā, gan pasīvā-varētu tikt attaisnota.
Grūti pateikt, kā kvalificēt nevoluntāro eitanāziju no personības autonomijas principa viedokļa tā vienkaršā iemesļa dēļ, ka šādos gadījumos runa ir par pacientiem, kuriem autonomija nav piedēvējama, un tāpēc autonomijas princips nesniedz mums nekādus priekšrakstus, kā vajadzētu rīkoties.
Noslēgumā, rodas jautājums-kāpec,ņemot vērā to, ka voluntārā eitanāzija ir morāli pieļaujama, tā ierasti tiek legalizēta ar grūtībām? Grūti spriest, kādu iespaidu eitanāzijas legalizēšana var atstāt uz cilvekiem; vai,piemēram, veci cilvēki tad neizjustu psiholoģisku spiedienu no savu tuvinieku puses, vai daudzos gadījumos tā netiktu izmantota ļaunprātīgi, vai tā neizmainītu medicīnas uzdevumu izpratni utt. Tie ir jautājumi, uz kuriem sniegt drošas atbildes nav iespējams.
…
