Ēšana ir viens no galvenajiem cilvēka izdzīvošanas faktoriem. Tāpēc ēdienu gatavošanai ir ļoti senas saknes katras nācijas vēsturē daudzu gadsimtu garumā. Katras nacionālās virtuves pamatā ir divi galvenie priekšnoteikumi: ēdienu sastāvā ietilpstošie produkti un to apstrādes veids. Ēdienos izmantojamo produktu sastāvu, galvenokārt, nosaka daba, vide, valsts ģeogrāfiskais, klimatiskais un ekonomiskais stāvoklis. Tā, piemēram, valstīs, kuras atrodas tiešā ūdens tuvumā, ļoti liela vieta iedzīvotāju ēdienkartē ir tieši zivīm un jūras produktiem, savukārt, valstīs, kurās atrodas lielas mežu platības- liela nozīme ir medījumiem un meža veltēm.
Vērā ņemams ir faktors, ka katra tauta vienu un to pašu produktu sagatavo dažādi, izmantojot dažādas garšvielas un pagatavošanas veidus un produktu salikumus.
Liela ietekme nacionālo ēdienu un tautu ēšanas paradumu veidošanās procesā ir bijusi ticībai. Ticība nosaka arī ēšanas paradumus, dažādu produktu izmantošanu vai neizmantošanu uzturā.
No tā visa var secināt, ka nacionālo virtuvi veido vienas nacionalitātes ļaužu kopiena, ar tai raksturīgajām garšas īpašībām. Tomēr tas nenozīmē, ka nacionālā virtuve ir kaut kāds noslēgts un nemaināms lielums. Ir novērojama liela saistība un līdzība starp kaimiņos dzīvojošām tautām, jo dzīvojot līdzīgos klimatiskajos apstākļos arī garšas īpašības ir vairāk vai mazāk līdzīgas. Tā, piemēram, daudz līdzību var atrast Aizkaukāza un Vidusāzijas apgabalos dzīvojošo tautu ēdienos un to pagatavošanas veidos, tāpat arī starp armēņu, bulgāru un turku nacionālo ēdienu īpatnībām.
Ļoti daudz dažādu nacionālo ēdienu ir ieguvuši lielu piekrišanu arī citu nacionalitāšu ēdienkartēs, kā krievu pīrāgi, ukraiņu borščs, uzbeku plovs, gruzīnu šašliks u.c. Katra tauta šiem ēdieniem, kurus ir radījuši citas tautas pārstāvji, gatavošanas procesā piedod citu, sev raksturīgu garšu, kas padara šos ēdienus interesantākus un ēdienu klāstu bagātīgāku un daudzveidīgāku.…