1950. gada pavasarī Eiropā valdīja sarežģīta situācija. Aukstais karš radīja bruņota konflikta draudus starp Ausrtumiem un Rietumiem. Eiropai bija jāatrisina svarīgs jautājums – kā likt pamatus ilgstošam mieram starp tautām, kuras nesen savā starpā karoja? Problēmas risinājums balstījās uz Francijas un Vācijas attiecību ievirzīšanu jaunā gultnē. Francijas valstvīrs Žans Monē iesniedza plānu Francijas ārlietu ministram Robertam Šūmanam un Vācijas kancleram Konrādam Adenaueram. Plāns paredzēja izveidot vienotu ogļu un tērauda tirgu, kas būtu pakļauts neatkarīgām valsts institūcijām, tādējādi radot Francijai un Vācijai kopīgu interešu svēru. Šo priekšlikumu Francija oficiāli izteica 1950.gada 9. maijā. To vienbalsīgi atbalstīja Vācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Eiropas Ogļu un Tērauda kopienas (EOTK) dibinšanas līgums tika parakstīts 1951. gada aprīlī un lika pamatus Eiropas un tagadējās ES attīstībai.
Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) dibināšanas līgums tika parakstīts Romā 1957. gada 25. martā, tas iezīmēja jauna posma sākšanos Eiropas integrācijas procesā. Romas līgums stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.
1968. gada 1. augustā tika likvidētas pēdējās muitas barjeras starp dalībvalstīm un tika piemēroti vienādi muitas nodokļi importam ārpus EEK robežām. Sāka darboies Muitas savienība. Muitas nodokļu atcelšanai bija ievērojami panākumi: tirdznicības apjoms starp EEK valstīm no 1958. gada līdz 1970. gadam pieauga sešas reizes, get tirdzniecības apjoms ar pārējām pasaules valstīm trīskāršojās. Eiropas Ekonomiskās kopienas valstu nacionālais kopprodukts pieauga par 70%.
1973. gada janvārī Eiropas Ekonomiskā kopiena paplašinājās pirmo reizi, uzņemo Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti. 1981. gadā, otrajā paplašināšanas kārtā, kopienai pievienojās Grieķija. 1986. gadā kopienai pievienojās Portugāle un Spānija. 1995. gadā arī Somija, Austrija un Zviedrija kļuva par ES dalībvalstīm.…
