Eiropas Savienības trīs pīlāri

Runājot par Eiropas Savienības pīlāriem, jāsaprot, ka Kopienas žargonā tiek runāt par Eiropas Savienības līguma trīs pīlāriem, kuri ir
Kopienas apjomi, kas atbilst nosacījumiem, kuri norādīti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā Savienības politika, Kopienas politikas, Ekonomiskā un monetārā savienība u.tt. ( tas ir pirmais pīlārs)
Kopīgā ārpolitika un drošības politika, kuru nosaka Eiropas Savienības līguma 5. sadaļa (otrais pīlārs)
Sadarbība tieslietu un iekšpolitiku jomā, kuru nosaka Eiropas Savienības līguma 6. sadaļa (trešais pīlārs).
Pirmajā pīlārā ir sasniegta visaugstākā integrācijas pakāpe un to raksturo tas, ka realizē pārnacionālu politiku. Lēmumus un izpildi uztic Eiropas Komisijai.
Otrajā un trešajā pīlārā integrācijas pakāpe ir daudz zemāka un šeit netiek realizēta pārnacionāla politika, bet lēmumus pieņem starpvaldību līmenī. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisijai nav piešķirtas varas pilnvaras.
1. Eiropas Savienības uzbūve

Eiropas Savienība (ES) ir juridiska persona, kura atšķiras no juridiskas personas Eiropas Kopienas. Šobrīd ES sastāv no trim formāli atšķirtām, bet faktiski kopā saistītām organizācijām
1.pārnacionāla Eiropas Kopiena,
2.starpvaldību vienošanās par Kopīgu ārlietu un drošības politiku,
3.starpvaldību vienošanās par sadarbību tieslietās un iekšpolitikā.
ES struktūru mēs nosacīti varam salīdzināt ar māju, kura ir tapusi ilgi, bet toties ir uzbūvēta pamatīgi. Pamati ir ikvienas mājas galvenais elements, kas nosaka tās stabilitāti. ES ēkas fundamentu veido gandrīz 50 gados nostiprinātais un neatgriezeniskais integrācijas process. ES valstis ir izgājušas visas tās pakāpes, kuras saliedē valstis un savstarpēji saista. Tā ir sākotnējā iepazīšanās un attiecību veidošana, ko varam saukt arī par komunikāciju. Uz tās savukārt radās stabila un daudzveidīga sabiedrība, kura likumsakarīgi valstis aizveda līdz integrācijai. Ir skaidri iezīmējušies pīlāri, uz kuriem ir celta ES ēka, kā arī tās jomas, kurās ES veido kopīgo politiku (lauksaimniecība, zvejniecība, transporta attīstība, reģionu attīstība).

2. Pirmais pīlārs

Visaugstākā (ekonomiskā un monetārā politika) integrācijas pakāpe ir sasniegta 1. pīlārā, jo no 1993. gada 1. janvāra ES dalībvalstis sāka darboties vienotā iekšējā tirgus apstākļos, kas radīja līdzīgus nosacījumus visu valstu cilvēkiem ekonomiskā darbībā, ietaupot laiku, naudas līdzekļus un neradot birokrātiskus ierobežojumus. Tas attiecas gan uz strādāšanu, gan studēšanu, gan ceļošanu. ES valda brīva konkurence, nevienu neierobežojot vai īpaši neatbalstot. Tā mērķi ir harmoniska un līdzsvarota saimnieciskās darbības attīstība, noturīga, bezinflācijas un vidi saudzējoša izaugsme, augsta ekonomiskās konverģences pakāpe, augsts nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmenis, dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes paaugstināšana, sociālās kohēzijas un solidaritātes veicināšana.
1. pīlāra juridiskais pamats ir Eiropas Ekonomiskās kopienas līgums, 1957. gads (stājies spēkā no 1958. gada 1. janvāra), izmainīts 1986. gadā ar Vienotās Eiropas Aktu (spēkā no 1987.gada 1. jūlija), 1992. gadā – ar Māstrihtas līgumu par ES (spēkā no 1993. gada 1. novembra) un 1997. gadā – ar Amsterdamas līgumu (stājās spēkā 1999. gadā).

2.1. Ekonomiskā un monetārā savienība.
Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) mērķis ir radīt stabilitāti ES, kas sekmētu tās tālāku ekonomisku izaugsmi un palielinātu tās lomu pasaules politikā. EMS izveidi noteica daudzi iekšējie un ārējie faktori. Eiropas Kopienas plāns – radīt kopēju tirgu un izstrādāt saskaņotas politikas – nebūtu iespējams bez ekonomiskās un monetāras savienības izveidošanas. Tādēļ jau samitā Hāgā 1969. gada dalībvalstis vienojās par šādas Savienības radīšanu. Taču septiņdesmitajos gados Eiropas Kopiena saskārās ar starptautiskās monetārās sistēmas krīzi, kuras pārvēlēšanai dalībvalstīma nebija izstrādāti līdzekļi. Eiropas Kopienas valstīs sāka pieaugt inflācija, bezdarba līmenis, samazinājās ekonomiskās izaugsmes tempi. Šī krīze atvirzīja EMS ieviešanas termiņus, bet reizē tā arī pastiprināja dalībvalstu pārliecību par EMS izveides nepieciešamību.
1988. gadā valstu vadītāji vienojās par to, ka nepieciešams izstrādāt ekonomiskās un monetārās savienības izveides programme. 1989. gada aprīlī tika publicēts „Delora ziņojums“ (nosaukums gūts no toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delora vārda), kurā minētas trīsEMS ieviešanas pakāpes un kritēriji valstu dalībai tajā. Pirmā pakāpe sākās 1990. gad jūlijā, kuras gaitā bija jālikvidē visi valūtu un kapitāla plūsmas ierobežojumi. 1994. gada janvārī iesākās otrā pakāpe, kurā bija jāpanāk dalībvalstu ekonomisko politiku tuvināšana un galveno rādītāju izlīdzināšana, kas palīdzētu sagatavoties EMS ieviešanas noslēguma posmam. Trešā pakāpe sākās 1999. gada janvārī ar pakāpenisku pāreju uz vienotu Eiropas valūtu un monetārās sistēmas darbību, savukārt naudas zīmes “eiro” aizstās nacionālās valūtas 2002. gadā.

2.2. Kopējā lauksaimniecības politika.
Lauksaimnieciskā ražošana ir stipri atšķirīga no rūpnieciskās, tādēļ ES saskatīja nepieciešamību domāt par kopēju politiku, lai sekmētu katras valsts spēju saražot nepieciešamo produkciju, iestājoties pret nekontrolējamiem faktoriem – klimatiskajiem apstākļiem, pārprodukciju, cenu mainīgumu. ES ir noteikusi atbalstu lauksaimniekiem, lai palīdzētu vājākajiem. ES aizsargā lauksaimniekus ar augstas ievedmuitas nodevas palīdzību, kas tiek ieskaitīta speciālā lauksaimniecības atbalsta fondā. Tādējādi ES aisargā savus ražotājus no lēto produktu ieplūšanas ES tirgū, ar finansiāliem līdzekļiem iestājas pret pārprodukciju, organizē tirgu, nosaka kvotas noteiktām preču kategorijām.
Īstenojot mērķtiecīgu laiksaimniecības politiku, ir izlīdzināt pilsētas un lauku labklājības līmenis. Pateicoties attīstītajai mehanizācijai un augstajai ražībai, ir strauji uzlabojies dzīves līmenis laukos.

2.3. Reģionālā politika.
ES ietilps ne tikai valstis, bet arī reģioni, kuriem ir savdabīga vēsturiska pieredze, kultūras mantojums un labklājības līmenis. Attīstoties integrācijas procesiem Savienības ietvaros, acīmredzamas kļuva atšķirības starp ES plaukstošākiem apgabaliem, kā Nīderlandē un Vācijā un daudz atpalikušiem reģioniem Īrijā, Grieķijā un Portugālē. ES dalībvalstis sāka domāt par šo atšķirību līdzsvarošanu. Tādēļ ES izveidoja strukturālos fondus, lai sekmētu mazāk attīstīto apgabalu izaugsmi. Lai palīdzētu trūcīgākajām valstīm, izveidoja Kohēzijas fondu, kura izmantošanu noteica attiecīgā reģiona stāvoklis, pieprasītā finansējuma mērķis, administrēšanas struktūru spēja šos līdzekļus izmantot un papildināt ar nacionālo fondu līdzekļiem. Kohēzijas fonda līdzekļi galvenokārt tiek ieguldīti infrastruktūras uzlabošanai un vides uzlabošanai.
3. Otrais pīlārs

Ar Māstrihtas līgumu par Kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP) pārdēvētā Eiropas Politiskā sadarbība pasaulē iezīmē unikālu ES dalībvalstu sadarbības sistēmu starptautiskās politikas jautājumos. KĀDP mērķi ir fundamentālu ārpolitisko interešu, jo sevišķi Savienības neatkarības, drošības un nedalāmības sargāšana, ieskaitot pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izveidošanu un kopēju aizsardzību, kā arī miera, demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nosargāšana. Kā nozīmīgākie pamatmērķi ir jāizdalapraktiski permamentā informācijas un viedokļu apmaiņa par starptautiskās politikas jautājumiemnacionālo viedokļu pietuvināšana, iekaitot vienota pamatviedokļa izveidi pamatnostājas īstenošana starptautiskās misijās.
KĀDP juridiskais pamats ir Līguma par ES (LES), B,C panti (Mērķi, vienotie nosacījumi, pamatprincipi) LES, J pants (Nosacījumi par KĀDP) LES, L, P 2. panti (Noslēguma noteikumi), kā arī 4 deklarācijas pielikumi. Pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā LES C panta 2. punkts un J pants refidētā formā, kā arī 4 deklarācijas, protokoli un starpinstitucionālas vienošanās par KĀDP finansēšanu.

3.1. KĀDP struktūra.
Institucionāli struktūra izveidota 4 hierarhijas pakāpēs
1.valdībā ir ES Padome kā vadlīniju noteicēja, kas ir augstākā lēmējinstitūcija gadījumā, ja starp institūcijām ir radušās nepārvaramas domstarpības, kā arī ir reformu priekšlikumu iniciators un kopīgās pozīcijas paudējs uz ārpusi,
2.otro un reālos pasākumus vadošo līmeni veido ES Ministru Padome ārlietu ministru sastāvā.
3.Politiskā komiteja, kas sastāv no dalībvalstu ārlietu ministru politisko nodaļu vadītājiem. Tā savu kompetenču ietvaros parasti sagatavo Padomes darbu no saturiskā viedokļa vai pēc tās lūguma un kontrolē KĀDP izpildi.
4.Pastāvīgo pārstāvju komiteja (COREPER), kas ir no dalībvalstu augsta ranga pārstāvjiem sastāvoša vēstnieku institūcija, kuras kompetencē parasti ietilpst Padomes darba sagatavošana, ieskaitot KĀDP jautājumus.
Vēl ir jāpiemin, ka šīm institūcijām piedalās arī Eiropas Parlaments, kura piedalīšanās pamatprincipos – un it īpaši pēc valdību domām – veidojas stabili. Tā primārais uzdevums ir sniegt ziņojumus par KĀDP pieņemtajiem viedokļiem un likt lietā parlamentāriešu plaši izmantotās tiesības uz jautājumu uzdošanu.

3.2. KĀDP perspektīva.
Jau parakstot pirmos KĀDP nosacījumus deviņdesmito gadu sākumā, bija skaidrs, ka praktiskās darbības analīzes procesā varētu rasties nepieciešamība pēc attiecīgas pielāgošanās, piemēram, lai paplašinātu ES kompetenci ES Drošības un aizsardzības politikā.
Visā visumā jaunos nosacījumus Amsterdamas līgumā ar piesardzīgu optimismu var raksturot kā progresu ceļā uz uzlabotu ES rīcībspēju, ja paliek spēkā dalībvalstu valdību „centieni“ līguma tekstā iestrādāto dinamiku realizēt praksē. Var cerēt, ka tādējādi varētu tikt apturētas klimatiskās izmaiņas KĀDP ikdienā. Mazi varbūtējo lielāko valstu grupējumi, tātad fleksibilākas akcijas ārpus KĀDP ietvariem vai pat nacionāla vienpatna rīcība vidēja termiņa perspektīvā attiecībā pret paplašināto ES varētu kļūt atraktīva, kam attiecībā uz Eiropas ārējo un drošības politikas produktivitāti un uzticību varētu būt fatālas sekas.
4. Trešais pīlārs

ES trešais pīlārs ir ES dalībvalstu sadarbība tieslietu un iekšlietu jomās. 1997. gada 2. oktobrī parakstītais Amsterdamas līgums paredz, ka, starpvalstu sadarbībai tieslietu un iekšlietu politikā sasniedzot attiecīgu līmeni, notiks pāreja uz ES pirmo pīlāru zem nosaukuma „Pakāpeniska brīvība, drošības un tiesību telpas izveidošana“.
Sadarbības mērķi ir Savienības pilsonības izveidošana, Šengenas funkciju pārņemšana, likvidējot personu pārbaudes pie iekšējām robežām, vienota patvēruma sniegšanas un imigrācijas politia, sadarbība iekšlietu un tieslietu jomās, kopēju institūciju, it īpaši Eirapola, veidošana.
Sadarbības juridiskais pamats ir LES, K 1. – K 14. panti pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā, Konvencija par Eirapolu, Konvencija par izdošanu un citas vienošanās.

4.1. Amsterdamas līgums trešā pīlāra integrēšana.
Amsterdamas līgums, 1996., 1997. gada valstu un valdību vadītāju sanāksmes rezultāts, pastiprina iekšpolitikas un tieslietu politikas integrācijas redzamo tendenci un ir solis uz priekšu ceļā no ekonomiskās kopienas uz tiesisku kopienu. Nosacījumu klāsts kļūst ne vien diferencētāks, bet arī komplicētāks.
Saskaņā ar Amsterdamas līgumu tiek integrēti noteikumi arī tādās jomās kā personu kontrole uz ārējām robežām, ieskaitot vīzu politiku, patvēruma sniegšanu, bēgļu un izraidīto aizsardzība, sadarbība muitu darbībā, tiesiskā sadarbība civillietās un noziedzības, kas vērsta pret Eiropas Kopienu finansiālajām interesēm, apkarošana.
Šis līgums arī nostiprina Kopienas institūciju kompetences iekšlietu un tieslietu politikā. Eiropas Parlamentam ir vairāk iespēju attiecībā uz lēmumu pieņemšanu. Komisijai pēc pieciem gadiem integrējamās jomās būs iniciatīvas monopols, un policijas un krimināltiesiskās sadarbības jomā tā iegūs līdziniciatīvas tiesības. Eiropas Justīcijas tiesai turpmāk tiks piešķirtas lielākas lemšanas tiesības integrācijas priekšrakstu vai uz to balstītu tiesisko aktu interpretācijā un policijas un krimināltiesiskās sadarbības pārbaudē, kā arī dalībvalstu strīdus jautājumos pieņemot vienošanos interpretācijā vai pielietošanā. Justīcijas tiesai turpmāk tiek piešķirta pirmās lēmumu pieņemšanas kompetence integrējamās jomās, ņemot vērā nacionālās tiesas pēdējās instances pieņemtos lēmumus Eirapola dokumentu interpretācijā, kā arī – ja attiecīgā dalībvalsts šo kompetenci atzīst – lēmumu, vienošanās un realizēšanas izpildes pasākumu interpretācijā pārējos jautājumos policijas un kripināltiesiskās sadarbības jomā.

4.2. Tieslietu un iekšlietu darbības jomas.
Cilvēktiesības un diskriminācijas aizliegums
Līgumam par ES nav sava visaptveroša pamattiesību kataloga. Taču Savienība ievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamattiesības un atzīst brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kā arī tiesiskas valst principus.
Saskaņā ar Amsterdamas līgumu ES Padome nopietnus un pastāvīgus šo principu pārkāpumus kādā dalībvalstī var konstatēt arī vienbalsīgi. Amsterdamas līgumā nav universāla imperatīva diskriminācijas aizlieguma punkts, taču Padomes kompetencē ir pašai veikt pasākumus cīņā pret dažāda veida diskrimināciju.

Cīņa pret rasismu un naidīgumu pret imigrantiem
Ņemot vērā lielo noziegumu skaitu, kas pēdējo gadu laikā ES ir izdarīti aiz naida pret imigrantiem, daļēji arī antisemītisku motīvu dēļ, cīņai pret rasismu un naidu pret imigrantiem tiek pievērsta īpaša uzmanība. Ar Padomes lēmumu 1997. gada 2. jūnijā tika izveidots Eiropas Novērošanas centrs cīņā pret rasismu un naidu pret imigrantiem ar mītni Vīnē. Tā uzdevums ir šo fenomenu izanalizēt un izpētīt Kopienas un dalībvalstu vajadzībām. To veicot, centram jāsadarbojas ar Eiropas Padomi, nacionālajiem speciālajiem centriem un nevalstiskajām organizācijām. Projekti tiek realizēti gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī.

Ārzemnieku un vīzu politika
Sakarā ar ievērojamo imigrācijas palielināšanos lielākajā daļā ES valstu Māstrihtas ziņojumā par imigrācijas un patvēruma meklētāju politikas saskaņošanu tiek pastiprināti ierobežojumi. Imigrācijai – līdzās uzturēšanās atļaujas izsniegšanai humanitāru iemeslu dēļ – būtībā jāaprobežojas ar gadījumiem, kas saistīti ar ģimenes apvienošanos.
Trešo valstu iedzīvotājiem, kas grib ieceļot ar mērķi strādāt, ieceļošana noteikti tiks atteikta. Pastāvīgie iedzīvotāji ieceļot ar mērķi strādāt drīkst tikai tad, ja tie ar investīcijām, inovācijām vai darbavietu radīšanu veicina vērtību radīšanu.
Operatīvs instruments cīņā pret nelegālo imigrāciju un augošo noziedzību ir Informācijas, analīzes un apmaiņas centrs (CIREA). Vienoti noteiktas ir tās valstis, uz kuru pavalstniekiem attiecas vīzu, respektīvi tranzītvīzu noteikumi.
Visām ES dalībvalstīm ir izveidota vienota un pret viltojumiem nodrošināta vīza.

Bēgļu un patvērumu meklētāju politika
Sakarā ar lielo patvēruma meklētāju, pilsoņu, karabēgļu un emigrantu skaitu Padomes sēdēs patvēruma meklētāju un bēgļu politikas jautājumiem pēdējos gados tika pievērsta liela uzmanība. ES valstis ir vienisprātis, ka jāizstrādā noteikumi, kas krīzes situācijās nodrošinātu ātru un līdzsvarotu bēgļu uzņemšanu dalībvalstīs. Vēl nav panākta vienošanās par taisnīgiem pienākumu sadales kritērijiem. CIREA ir izstrādājis galvenās līnijas kopīgiem situācijas novērtējumiem un kopīgai statistikas sistēmai.

Policiju sadarbība
Poiciju sadarbība notiek saskaņā ar LES K 1. – K 14. pantiem. Tajā kā kopīgu pasākumu jomas noteikti ir gan vispārējas darbības lauki (operatīvi preventīvie un represīvie pasākumi, izglītība, apgāde, izmeklēšana, dokumentācija un statistika), gan arī speciālās sfēras (cīņa prêt organizēto noziedzību, informācijas apmaiņa par aizdomīgām starptautiskām finansiālām darbībām).
Saskaņā ar Amsterdamas līgumu pirmoreiz ir radusies iespēja pieņemt vispārējus pamatlēmumus arī bez Padomes vienbalsīguma. 1996. gada decembrī ES Padome augsta līmeņa darba grupai uzdeva izstrādāt darbības plānu cīņai pret organizēto noziedzību. Politiskās vadlīnijas projektu Amsterdamā 1997. gadā akceptēja ES Padome un ES Ministru Padomi aicināja veikt nepieciešamos pasākumus plāna realizēšanai.
1996. gadā Padome noteica kopīgu rīcību pret bērnu seksuālu izmantošanu.
Daudzu pasākumu mērķisis ir atkarības no narkotikām ierobežošana un cīņa prêt nelegālo narkotiku tirdzniecību.
Noslēgtam nolīgumam ir jānosaka efektīva sodāmība par uzpirkšanu un pērkamību, ieskaitot uzņēmuma vadības atbildību konstatēt faktus, kad darbinieks uzņēmuma interesēs izdara uzpirkšanu.
Padomes darbības un tās darba institūciju iekšējās darbības uzmanības centrā bija vienošanās par Eirapola izveidi. Eirapols ir Eiropas policiju birojs, kura uzdevums ir nodrošināt policijas struktūru sadarbību noziedzības apkarošanā. Eirapols veido datu bāzi, kas ļauj efektivizēt darbu. Viņš ir tiesīgs vērsties pie dalībvalstīm ar lūgumu uzsākt izmeklēšanu.

Tieslietu politika
Policijas sadarbība cīņā pret noziedzību īsti efektīva var būt tikai tad, ja tā turpinās tiesiskās sadarbības jomā. Šī sadarbība starp Eiropas valstīm balstās galvenokārt uz 1959. gada 20. aprīļa Eiropas konvenciju par tiesisko palīdzību un 1957. gada 13. decembra Eiropas konvenciju par noziedznieku izdošanu. Šie abi dokumenti ir ļāvuši gūt panākumus, taču tajos ir arī daudz ierobežojumu un tiesības izdarīt izņēmumus. Svarīgi uzlabojumi ir Šengenas līguma 4. f pantā. ES līmenī 1996. gada 27. septembrī nolīgums par noziedznieku izdošanu ir devis būtiskus rezultātus.
Nobeigums

Pirmā pīlāra grupas attiecas uz sadarbību vai nu konkrētā ekonomikas un ražošanas sfērā, piemēram, Eiropas Ogļu un Tērauda Kopiena un Euratoms, vai arī nosaka vispārējos ekonomiskās sadarbības principus dalībvalstu līgumos, piemēram, Eiropas Kopienas līgums.
Otrā pīlāra sadarbība nosaka kopīgu miera robežu negrozāmību un konfliktu noregulēšanu, kopīgu valstu savstarpējo pretenziju izskatīšanu un noregulēšanu, kopīgu bruņošanās un militārā spēka pielietošanas kārtību, kopīgu starptautisko tiesību attīstības koncepciju, kopīgu ātrās reaģēšanas militāro spēku sagatavošanas un izmantošanas kārtību ES ģeogrāfiskajā telpā.
Trešā pīlāra sadarbība paredz kopīga policijas un iekšējās kārtības dienesta spēku apmācības un pielietošanas kārtību, kopīgu cīņu pret narkobiznesu, sadarbību starptautiskā terorisma apkarošanā un ierobežošanā, kopīga cilvēktiesību izprani un garantēšanu ES dalībvalstu vidū, sadarbību migrācijas tiesiskajā noregulēšanā, sadarbību bēgļu jautājumu vienotā tiesiskā noregulēšanā, kopīga interpola darbības nodrošināšanu un sadarbību ar nacionālajām tiesībsargājošajām institūcijā, pēc interpola pieprasījuma.
Kaut arī Otrais un Trešais pīlārs savu darbību ir tikai nesen iesācis, pēc manām domām, tas parāda, ka Eiropas valstis grib sasniegt vēl dziļāku integrācijas pakāpi. Un līdz šim tas ir veiksmīgi izdevies.
Izmantotā literatūra

1.Līgums par Eiropas Savienību
2.V.Veidenfelds, V.Vesels “Eiropa no A līdz Z” Rīga, 2000.g.
3.P.Fontēns “10 tēmas par Eiropas Savienību” Rīga,2000.g.
4.Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” Rīga, 1999.g.
5.E.B.Deksnis “Eiropas Savienība mīti un īstenība” Rīga 1996.g.
6.“Īsi par Eiropas Savienību” Rīga 1995.g.
7.G.Ābols “Kapēc Eiropa” 2. papildinātais izdevums Rīga, 1997.g.
8.E.B.Deksnis “Eiropas apvienošanās… Integrācija un suverenitāte” Rīga 1998.g.
9.T.Vinklers, P.Lahmans, S.Raioms, D.Naidu “Eiropas Savienības tiesības“ Kopenhāgena, 2000.g. aprīlis…