IEVADS
Aplūkojot Eiropas Savienības un Eiropas Kopienas tiesību avotus, tos jānodala primāros tiesību avotos un sekundāros tiesību avotos. Primārie tiesību avoti ir dibināšanas līgumi, Kopienas paražu tiesības un vispārējie tiesību principi. Sekundārie tiesību avoti ir Kopienas starptautiskie līgumi; tiesību akti EK 249. panta izpratnē – regulas, direktīvas, lēmumi. Lielāka nozīme primārajās tiesībās ir līgumiem un vispārējiem tiesību principiem, bet sekundārajās tiesībās – tiesību aktiem, kas uzskaitīti EK līguma 249. pantā.
Primāro tiesību prioritātes sekas ir tādas, ka sekundārās tiesības jāpieņem saskaņā ar primāro tiesību aktos minētajiem noteikumiem, un saturiskā ziņā tām ir jābūt primāro tiesību materiālajām normām, citādi sekundārām tiesību normām nav likumīga spēka. Kaut gan Kopienas starptautiskie līgumi pieder sekundārajām tiesībām, tie ir prioritāri attiecībā pret pārējām sekundārajām tiesībām, jo pārējās sekundārās tiesības ir spēkā tikai tad, ja tās nav pretrunā Kopienas starptautiskajiem līgumiem.
Pie dibināšanas līgumiem tiek pieskaitīti: Eiropas Ogļu un tērauda Kopienas dibināšanas līgums (zaudēja spēku 2002. gadā), Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanas līgums, Eiropas Atomenerģijas Kopienas dibināšanas līgums, kā arī Līgums par Eiropas Savienību (dibināšanas līgumu sastāvdaļas ir arī visi pievienotie dokumenti, pielikumi, protokoli). Primāro tiesību avotu savstarpējās attiecības tiek noteiktas saskaņā ar šādiem vispārīgiem principiem: speciālā tiesību norma ir prioritāra attiecībā pret vispārīgiem principiem un vēlāk izdota tiesību norma ir prioritāra attiecībā pret agrāk izdotajām tiesību normām.
Sekundārās tiesības ir Kopienas institūciju izdotie tiesību akti. Kompetences pamats sekundāro tiesību aktu izdošanai ietverts primārajās tiesībās, tādēļ sekundārās tiesības balstās uz primārajām tiesībām un piemērojamības ziņā ir pakārtotas primārajām tiesībām. …
