Eiropas Savienības pilsoņu brīvā pārvietošanās un Šengenas zonas tiesiskie pamati un perspektīvas

SECINĀJUMI
Ar Māstrihtas līguma noslēgšanu 1992.gadā tika izveidota Eiropas Savienības pilsonības institūts. Turpmāk personu pārvietošanās brīvība tika attiecināta uz Eiropas Savienības pilsoņiem, kā arī uz šo pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nebija ES pilsoņi.
Šobrīd pārvietošanās brīvība ES ir universāla un attiecas ne vien uz Savienības pilsoņiem, bet – no 2007.gada – arī uz bezvalstniekiem ES teritorijā, kam ir kādas dalībvalsts izsniegti ceļošanas dokumenti, kā arī uz nepilsoņiem Latvijā un Igaunijā.
Kaut gan Šengenas zona plaši tiek uzskatīta par vienu no Eiropas Savienības pamatsasniegumiem, nesen ievērojamu slogu tai radījis līdz šim nepieredzētais bēgļu un migrantu pieplūdums ES. Neskaitāmu jaunu bēgļu ierašanās piespieda dažas dalībvalstis iepriekšējos mēnešos uz laiku atjaunot robežkontroles uz Šengenas zonas iekšējām robežām, kā tas paredzēts Šengenas Robežu kodeksā[3]. Vēl vienu pārbaudījumu Šengenas zonas pārvietošanās režīmam, neuzrādot dokumentus, radīja paaugstinātie terorisma draudi, jo 2015. gada novembra uzbrukumi Parīzē parādīja, cik vienkārši aizdomās turētajiem un pat zināmiem teroristiem ir iebraukt un ceļot pa Šengenas zonu. Pašreizējās vēl neatrisinātās problēmas ir kalpojušas tam, lai uzsvērtu nesaraujamo saikni starp ārējo robežu stabilu pārvaldību un brīvu pārvietošanos teritorijā, ko ieskauj šīs ārējās robežas, un lika Komisijai iesniegt priekšlikumus gan par to personu drošības kontroļu pastiprināšanu, kuras ieceļo Šengenas zonā, gan par ārējo robežu pārvaldības uzlabošanu (5.12.4. un 5.12.7.).
Pārvietošanās brīvība ES, galvenokārt, tiek regulēta ar Padomes Direktīvu 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
…